Valdībai uzglūn tiesiskuma krīze

Raugoties gan uz budžeta tapšanas gaitu, gan uz citu ar ilgtermiņa labklājību saistīto jautājumu risināšanu, sevi piesaka gan ministru augstprātība, gan balansēšana uz likumdošanas robežas. Attiecībā uz pēdējo viens no piemēriem ir valdības iecere celt minimālo algu valstī. Es kā ierindas strādājošais uzskatu, ka iecere celt minimālo algu ir pilnībā atbalstāma. Tā droši vien domā sabiedrības vairākums, taču valdība sev pēdējā laikā visai ierastā manierē aizmirsusi pajautāt, ko par to domā sociālie partneri – darba devēji un arodbiedrības, tādējādi pārkāpjot 1993. gada 12. janvārī Latvijas Saeimā ratificēto Starptautisko darba organizācijas konvenciju Nr. 131 Par minimālās algas noteikšanu. Tā paredz, ka minimālās algas noteikšanas procedūrā ir jāiesaista darba devēju un darba ņēmēju pārstāvniecības organizācijas, kas šoreiz nav izdarīts, tādējādi radot iespēju juridiskam brāķim.

Budžeta plānošanā vispamanāmāko ministru nepatiku izpelnījušās pašvaldības, un šajā ziņā uzskatāmākais piemērs varētu būt pēdējā laikā plašāku rezonansi ieguvušais jautājums par brīvpusdienu nodrošināšanu skolās. Likumdošana nosaka, ka pašvaldību kompetencē ir ar izglītību un sociālo sfēru saistīti jautājumi, kur pēdējais nozīmē sociālā atbalsta sniegšanu mazturīgajiem, nevis gādāt par brīvpusdienām visiem.

Tāpat normatīvie akti paredz, ka valsts nedrīkst uzdot pašvaldībām jaunas funkcijas, neparedzot finansējumu.

Par izglītību atbildīgā ministre šā gada 20. augusta valdības saietā cita starpā izteicās, ka minētais jautājums ar pašvaldībām ir saskaņots. Tomēr, laikam ritot, atklājies, ka ministre ir mēģinājusi nevis saskaņot brīvpusdienu jautājumu, bet gan autoritatīvi norādījusi, ka pašvaldībām tās būtu jāfinansē. Līdz ar to patlaban neatbildēts ir jautājums, vai karstajā budžeta veidošanas procesā ministre ir bijusi patiesa vai tomēr kaut ko piemelojusi?

Galu galā varam būt apmierināti, ka bērni bez brīvpusdienām nepaliks, tomēr diezin vai varam būt gandarīti par to, kādā veidā tas panākts. Valdības sēdē tika nolemts, ka par brīvpusdienām 1.–4. klašu skolēniem valsts Izglītības ministrijas (IZM) personā un pašvaldības maksās solidāri. Tomēr solidaritāte ir tikai izkārtne. Lai atrastu naudu IZM finansējuma daļai, valdība lēma no pašvaldību budžeta papildus izņemt 9,8 miljonus eiro un atdot tos IZM. Līdz ar to, kaut formāli pašvaldībām būtu jāmaksā puse, patiesībā tās par brīvpusdienām maksās pilnā apmērā, turklāt izmaksas var kļūt lielākas, ja nebūs to iespējams nodrošināt par Ministru kabineta noteikto maksu 1,42 eiro. Lieki teikt, ka pie šobrīd strauji augošajām pārtikas cenām tas ir problemātiski, neapskaužamā situācijā nostādot gan tos, kas šīs brīvpusdienas ēdīs, gan tos, kas tās finansēs.

Domājams, lai valsts kā organisms varētu sekmīgi funkcionēt, ir jābūt pilnvērtīgai sazobei starp ministrijām, pašvaldībām un sociālajiem partneriem. Diemžēl gan jaunpienācēju, gan jau pieredzējušu politiķu (premjeru ieskaitot) mutvārdos paustais vedina domāt, ka izpratne par ilgtspēju un tiesiskumu viņiem sveša.