Kā zināms, Administratīvā rajona tiesa atzinusi par prettiesisku valdības lēmumu Indriķi Muižnieku neapstiprināt Latvijas Universitātes rektora amatā. Šaubu par to, ka tieši tā arī būs, šķiet, nebija nevienam. Nu... varbūt vienīgi izglītības un zinātnes ministrei, kura, autoritārisma garā reformējot nozari, šķiet, dzīvo pilnīgi citā tiesiskuma un demokrātijas izpratnes telpā.
Bēdīgi šajā kontekstā tas, ka valdošās koalīcijas partijas un tās pārstāvošie ministri, akceptējot šo nozares ministres virzīto acīmredzami prettiesisko lēmumu un vēlāk akceptējot budžeta līdzekļu tērēšanu tiesāšanās vajadzībām, kā izskatās, brāķi savā darbā gatavi pieļaut vien politiskā miera koalīcijā dēļ.
No tā arī izriet jautājums – kādus brīnumus vēl varam sagaidīt šāda "mīļā miera labad"?
Par citām jomām grūti ko paredzēt, bet šajā gadījumā vēl atvērts ir jautājums – vai ministrija ar valdības akceptu pārsūdzēs augstākā tiesas instancē sev nelabvēlīgo spriedumu? Ja tā un ja arī tas būs ministrijai nelabvēlīgs, būtu nopietns pamats vismaz diskusijai par to, vai šī strīda virzītājs nebūtu kaut kādā veidā sodāms par kaitniecību, valsts budžeta līdzekļu izšķērdēšanu, ietekmes izmantošanu savās interesēs.
Jā, protams, var teikt, ka tāda ir politika, ka nav jau tā pirmo reizi, kad kādas politiskas intereses prevalē pār atsevišķu personu, nozaru vai visas sabiedrības interesēm, bet vai tas var būt attaisnojums?
Pirms gada, kad darbu sāka esošā valdība, to veidojošās partijas apliecināja gatavību īstenot jaunu, no iepriekšējās pašu asi kritizētās atšķirīgu politiku. Nu redzam tās izpausmes. Diemžēl ne tās, uz ko, varbūt naivi būdami, cerējām. Kašķi par amatiem valsts uzņēmumu padomēs un kašķi ministru starpā. Lēmumi, ko tiesai nākas atcelt. Budžeta naudas, es teiktu, piesavināšanās pašus pārstāvētajām partijām. Meli mediķiem un daudziem citiem par algu pielikumu. Milzu kompensācijas, lai tiktu vaļā no netīkamām amatpersonām...
Valstij jārespektē arī 1.instance
Dostojevskis
Valsts ierēdņu varaskāre