"Sāku izmisīgi gribēt ilgāku periodu bez ziņām ar sižetiem par to, ka kaut kā īpaši jāpakalpo tiem, kas atgriežas no darba ārzemēs. Ir problēmas, bet kādēļ atsevišķi "jāizdala" aizbraucēji? Tie patiesībā ir pat ļoti patstāvīgi un rīcībspējīgi cilvēki," mikroblogošanas vietnē Twitter nesen rakstīja ilggadējais žurnālists, tagadējais pedagogs Frederiks Ozols. Un viņam var vien piekrist.
Protams, lielākā daļa cilvēku, kuri no Latvijas aizbraukuši strādāt uz ārzemēm, pelna patiesu cieņu. Daudzi no viņiem Latvijā ekonomiskās krīzes gados nonāca finansiāli smagā situācijā nebūt ne savas vainas dēļ, taču pašcieņa šiem cilvēkiem neļāva kļūt par pabalstu prasītājiem vai samierināties ar ļoti zemiem ienākumiem te, mūsu valstī. Aizbraucēju vidū netrūkst arī tādu cilvēku, kuri ārvalstīs saskatīja iespēju nodrošināt lielāku turību un plašākas iespējas saviem bērniem, nekā varētu nodrošināt Latvijā. Protams, aizbraucēju vidū ir arī vieglprātīgi avantūristi un mūžīgie vaimanātāji, kuri savās problēmās allaž vaino citus cilvēkus un apstākļus, bet paši atbildību par savu dzīvi negrib uzņemties,
taču tādi cilvēki ir arī Latvijā palikušo vidū un vispār visur pasaulē.
Tātad ne jau par aizbraucējiem būtu jāironizē. Taču ir pamats ironizēt par to, ka atkal kārtējo reizi katastrofāli vāju komunikācijas prasmi un vēl vājākas zināšanas psiholoģijā demonstrē valsts un pašvaldību sektors, kas vai nu apzināti, vai arī emocionālās inteliģences trūkuma dēļ cenšas sanaidot palicējus ar aizbraucējiem.
Izaicinājums jaunajai Saeimai un nākamajai valdībai ir panākt to, lai ikviens ar Latviju saistīts cilvēks gribētu dzīvot mūsu valstī, nevis ārzemēs, taču ne jau radot konkurenci starp Latvijas iedzīvotājiem un ārvalstīs mītošajiem tautiešiem tas būs panākams. Vide, kurā tiek kultivēta naidīgas konkurēšanas atmosfēra, nepiesaista nevienu, tieši pretēji – atbaida.
TrollisJT