27. augustā Finanšu ministrija informēja, ka 2025. gadā paredzēts saglabāt "kopējo amata vietu skaitu publiskajā sektorā, to nepalielinot. [..] Valsts kancelejai arī tiks uzdots pārskatīt un sagatavot priekšlikumus par ilgstoši vakanto amata vietu samazināšanu, izņemot ilgstošā prombūtnē esošos."
Sociālajos tīklos jau iepriekš bija aizsākusies viedokļu apmaiņa par to, vajadzētu vai nevajadzētu samazināt valsts pārvaldē strādājošo personu skaitu. Kā jau parasti virtuālajās diskusijās, arī šoreiz ir pavīdējuši ļoti radikāli viedokļi – gan tādi, ka lielākais vairums valsts pārvaldes darbinieku nedara neko jēgpilnu un tāpēc viņu darba vietas būtu likvidējamas, gan arī pretēji viedokļi, ka darba vietu skaitu valsts pārvaldē nedrīkst samazināt, jo tad pašreiz tur strādājošie cilvēki nonākšot bezdarbnieku rindās.
Vispārinājumam, ka visi valsts pārvaldes darbinieki savu darba laiku vienkārši "atsēž" pie datora un līdz ar to bezjēdzīgi tērē nodokļu maksātāju naudu savām algām un kabinetu aprīkojumam, protams, nevar piekrist. Šāds vispārinājums ir tikpat nepamatots kā izteikums, ka visi uzņēmēji cenšas zemas kvalitātes produkciju pārdot par augstu cenu vai ka visi pedagogi domā tikai par sava atalgojuma lielumu, nevis darba kvalitāti. Respektīvi, gan publiskajā, gan privātajā sektorā strādā dažādi cilvēki, un visu valsts pārvaldi nevajag noniecināt.
Vienlaikus tikpat nepamatots ir arī viedoklis, ka valsts pārvaldes darbinieku skaitu nedrīkst samazināt, jo cilvēki kļūšot par bezdarbniekiem. Darba zaudējums, protams, ir sāpīgs, finansiāls un psiholoģisks trieciens ikvienam cilvēkam, taču valsts pārvaldes darbinieki nav nekāda svētā, neaizskaramā sabiedrības grupa, kurai būtu tiesības uz garantētām darba vietām no jaunības līdz pat pensijai.
Turklāt Covid-19 pandēmijas gados ierēdņi neizrādīja īpašu solidaritāti ar tiem cilvēkiem, kuri epidemioloģisko ierobežojumu rezultātā zaudēja ne tikai darbu, bet pat iespēju strādāt savā profesijā tad, kad daudzu jomu darbība uz laiku tika pilnībā vai daļēji apturēta. Tāpat arī nav jūtams, ka valsts pārvaldes darbinieki izrādītu īpašu solidaritāti, piemēram, ar slēgto lauku skolu atlaistajiem pedagogiem vai ar tiem cilvēkiem, kuri dažādu ekonomisko procesu rezultātā zaudējuši darbu privātajā sektorā.
Rezumējot – ikvienai valstij ir vajadzīgi tās pārvaldē strādājoši cilvēki, bet nevajag viņiem pieprasīt sevišķas, īpaši saudzējošas profesionālās un sociālās garantijas.