Šajās dienās bija sacelta pamatīga ažiotāža saistībā ar runām, ka pie Zviedrijas krastiem it kā uztverts avarējošas krievu zemūdens trauksmes signāls. Nu jau pat zviedri to noliedz, tomēr pēta šo lietu, jo kaut kas aizdomīgs esot bijis. Varbūt šajā gadījumā tas bija nevis militārs, bet politisks manevrs ar mērķi satricināt cilvēku prātus?
Grūti pateikt, mēs jau detaļas nezinām, bet tādas darbības bija arī aukstā kara laikā padomju gados. Zviedrijai tas nav nekas jauns. Tolaik tā bija viena no zviedriem tipiskām nodarbēm - viņi zemūdenes meklēja regulāri, rīkoja speciālās operācijas. Savs pamatojums tam visam bija - 1981. gadā uz salas uzbraukusī zemūdene.
Pagaidām nav arī īstas skaidrības, vai tas, ko meklē, ir liela zemūdene vai kāds zem ūdens peldošs aparāts. Zinām, ka militārajās operācijās tiek izmantoti dažādi bezpilotu lidaparāti. Vai izlūkošanas vajadzībām ir arī bezpilotu zemūdenes?
Tādas jau drīzāk ir narkobiznesā. Dzirdēts, ka uz Meksikas un ASV robežas ar dažādām bezpilota ierīcēm mēģina pārvest narkotikas no vienas valsts uz otru. Bet ko gan bezpilota aparāts varētu darīt, piemēram, pie Zviedrijas krastiem? Kas tur bija vai nebija, varam tikai minēt un runāt pieņēmumu formā, bet tā ne vienmēr ir pati labākā. Ja nu vienīgi, ja to izmanto politiķi, risinot dažādas stratēģiskās politiskās lietas.
Kad parādījās runas par zemūdeni, cilvēki satraucās, ka tajā varētu būt kādi nopietnie ieroči, kas komplektā ar iespējamo avāriju varētu nozīmēt lielu apdraudējumu cilvēkiem un arī ekoloģijai. Kā to vērtējat kā eksperts?
Katrā ziņā, ja tur arī kāda zemūdene būtu bijusi, tad ne lielā, bet ļoti, ļoti maza ar maksimums 6-7 cilvēkiem speciālu uzdevumu pildīšanai. Zināms, ka padomju laikā Krievijai tādas zemūdenes bija, domāju, ka tās arī tagad ir. Starptautiskos katalogos tās bija ar nosaukumiem Piranja 1, Piranja 2. Un, kas to zina, varbūt tagad ir jaunas parādījušās, bet tomēr jāņem vērā, ka tās ļoti mazas un ieroču uz tām nav.
Ik pa brīdim parādās ziņas, ka mūsu robežai pietuvojies kāds Krievijas militārais kuģis vai lidmašīna. Kā to vērtēt?
Jautājums ļoti vienkāršs. Te var pieiet no divām pusēm. Pirmais ir tas, ka visas šīs aktivitātes notiek starptautiskos ūdeņos. Otrais, ja runā par Krievijas kara floti un iespējamām tās manevra vietām, tad tāda ir tikai koridorā starp Latviju un Zviedriju. Jo īpaši, ja runā konkrēti par zemūdenēm - tikai tur dziļums ir 220 metru. Un tāpēc tieši tur notiek visas Baltijas jūrā esošās Krievijas kara flotes zemūdeņu mācības, izmēģinājumi pēc remontiem un tā tālāk.
Šajās dienās Baltkrievijas prezidents Lukašenko paziņojis, ka nožēlo kodolieroču izvešanu no Baltkrievijas. Ja tas nebūtu izdarīts, viss būtu kārtībā un neviens "nebikstītu, kā tagad»". Kā vērtējat šādu nostāju? Kodolieroči var kalpot kā instruments miera nodrošināšanā?
Es izlasīju Lukašenko intervijas sadaļu par kodolieročiem. Zināmā mērā tā ir vārdu spēle, kura nāk vēl no aukstā kara laika, kad atomieroči bija tie, kas atturēja zināmas darbības. Bet šodien, man liekas, ir... es lietošu vārdu - vājprātīgi runāt par atomieroču spējām atturēt kaut kādus agresorus. Mēs taču redzam, kas notiek ar Islāma valsti. Tur valda pavisam citas filosofijas. Dzīvībai nav vērtības, jo tā ir tikai dāvana Allāham. Līdz ar to šādā gadījumā atomierocis var būt nevis tas, kas aptur, bet tieši otrādi - risinājums.
Mūs gan vairāk satrauc nevis pieminētā islāma pasaule, kas šķietami tālāka, bet gan tepat kaimiņos notiekošais - karadarbība Ukrainā, sankciju karš starp Krieviju un Rietumu pasauli.
Mēs varam justies laimīgi, ka esam dzīvojuši mierā. Ja skatāmies notikumus pēc deviņdesmitā gada, gandrīz katrā bijušajā padomju republikā bijuši lielāki konflikti ar ieroču pielietošanu, cilvēku bojāeju. Mums arī bija upuri, skaidrs, ka katra cilvēka dzīvība ir milzu vērta, taču, kopumā ņemot, mēs esam bijuši no Dieva puses sargāti. Bet tajā pašā laikā mums jāskatās, kas notiek, jāvērtē, jābūt ļoti tālredzīgiem. Un pareizi jāveido sava politika - gan iekšpolitika, gan ārpolitika un sadarbība ar kaimiņvalstīm, kā arī partneriem un draugiem.
Cik lielā mērā varam cerēt, ka būsim daudz drošāki, ja pilnveidosim aizsardzības spējas, palielināsim budžetu, iepirksim ieročus un munīciju? Vai ir saikne: jo stiprāka armija, jo drošāk?
Es domāju, ka šajā brīdī tas tā ir. Jo zināmām spējām reaģēt jābūt noteikti. Ne velti mūsu bruņotie spēki un Aizsardzības ministrija apstiprinājusi valdībā mūsu bruņoto spēku attīstības plānu, kur šīs minimālās aizsardzības spējas ir noteiktas. Ko mēs varam un kas būtu vajadzīgs, lai mēs zināmā mērā garantētu valsts drošības saglabāšanu.
Visu Romāna Meļņika interviju ar Gaidi Andreju Zeibotu lasiet otrdienas, 21.oktobra, laikrakstā Diena!