Saistībā ar pašu konfliktu jāteic – ir saprotams tas, ka par ietekmīgiem, prestižiem amatiem – un LU rektora amats tāds neapstrīdami ir – pastāv konkurence. Ir saprotams arī tas, ka uzskati par LU attīstības virzieniem var būt dažādi. Turklāt nekas unikāls nav arī Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) vadības un augstākās izglītības jomas autoritāšu domstarpības. Jāatceras vien, piemēram, kādreizējā izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa un augstskolu pārstāvju diskusijas, kam bija raksturīgas visai spilgtas retorikas pērles un pat diametrāli pretēji skatupunkti.
Nelaime ar pašreizējo konfliktu ap LU vadību gan ir tā, ka tas no profesionāla līmeņa ieslīdējis personisku apvainojumu dubļos. Daudzi citi publiski atainotie konflikti liecina, ka cilvēkiem ir raksturīgi personiskus apvainojumus neaizmirst un nepiedot, tādēļ turpmākā sadarbība kļūst gandrīz neiespējama. Turklāt, protams, tiem cilvēkiem, kuru izglītības dokumentu vidū atrodams LU diploms, ir skumji vērot, ka viņu Alma mater tēlu, iespējams, apēno politisko spēku un ekonomisko grupējumu spēkošanās.
Ņemot vērā nelīdzsvaroto situāciju nodarbinātības jomā, daudz tālredzīgāk būtu, ja IZM ar LU (un citām augstskolām) debatētu nevis par amatiem, bet par studiju satura atbilstību darba tirgum un par to, kā novērst gadījumus, kad cilvēki ar augstāko izglītību papildina bezdarbnieku rindas, bet darba devēji sūdzas par erudītu speciālistu trūkumu.
Raugoties vien uz datiem, jāteic, situācija nav viennozīmīga – Centrālās statistikas pārvaldes dati par 2018. gadu rāda, ka "71,7% vadītāju un speciālistu ir ar augstāko izglītību, kā arī 79,5% lielāko algu saņēmēju kategorijā ir tieši personas ar augstāko izglītību". Taču Nodarbinātības valsts aģentūras dati atklāj, ka šā gada jūnija beigās no visiem bezdarbniekiem 21,4% – un tas ir daudz – bija ar augstāko izglītību.
Ikviens, kurš nedzīvo pagātnē iestrēgušās ilūzijās, saprot, ka XXI gadsimtā universitātes diploms vien negarantē veiksmīgu karjeru visa mūža garumā, un saprot arī to, ka aizvien jaunas zināšanas un prasmes būs jāapgūst visu mūžu. Turklāt līdz ar jebkuras augstskolas atbildību par absolventu zināšanu kvalitāti pastāv arī ikviena indivīda paša atbildība par savu profesionālo dzīvi.
Tomēr gribētos, lai visi LU konfliktā iesaistītie tomēr biežāk atcerētos par studentiem. Jo galu galā – ja nebūs studentu, tad nebūs augstskolas, ko vadīt.
diemžēl
A. S.
Serjoznijs