Jau ilgstoši tiek runāts par to, ka veselības aprūpes jomā nepieciešamas reformas. Cik, jūsuprāt, aktuālas tās ir?
Es domāju, ka reformas tiešām nepieciešamas un jo ātrāk, jo labāk. Jau iepriekšējās ministres laikā, ja tā var teikt, dega sarkanais signāls, ka veselības aprūpes sistēmā ir nopietnas problēmas. No vienas puses, tiek runāts par naudas trūkumu nozarē, kas, protams, ir saprotams, bet, no otras puses, jārunā par to, ka šī sistēma ir nesakārtota, neefektīva, necaurskatāma, sadrumstalota.
Un tomēr pamatā visi runā vispirms par naudas trūkumu - iedosiet mums tik un tik miljonus, un viss būs kārtībā.
Protams, jāsaprot, ka ir parādījusies tā saucamā privātā veselības apdrošināšana un ir privātie veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji, vienlaikus saglabājas arī valsts infrastruktūra, valsts sniegtie pakalpojumi, veselības aprūpe kā tāda kļūst dārgāka, līdz ar to naudas pietrūkst. Var jau piešķirt papildu naudu, piemēram, vēl 35 miljonus, kā to dzirdējām no premjera puses, bet, ņemot vērā problēmas, kas saistītas ar kvalitātes uzraudzību, neefektivitāti, sadrumstalotību, ir acīmredzams, ka sākumā sistēma kā tāda būtu jāsakārto un tikai pēc tam jāpiešķir papildu nauda, kas tad tiktu efektīvi izmantota.
Vai neefektivitātes mazināšana, sistēmas sakārtošana, ko pieminat, vispār iespējama? Tie, kas šajā jomā darbojas, taču ieinteresēti aizstāvēties pret visiem, kas apdraud līdz šim ierasto dzīves ritmu, un vieglāk taču visā vainot vien naudas trūkumu, nevis sevi.
Bet tas ir jādara - patīk vai nepatīk. Kā viena no lielākajām problēmām, un ne tikai Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs, atklājas nepieciešamība pēc tā saucamās kvalitātes uzraudzības. Proti, ārstēšanas procesam, sevišķi, kas attiecas uz hroniskajām slimībām, jābūt ar noteiktu kvalitātes uzraudzības sistēmu, kas paredz kontroli tam, vai ārstēšanas process virzīts uz rezultātu. Katrai diagnozei ir kaut kāds izpildes rādītājs, proti, līdz kādam līmenim cilvēku var pilnībā vai daļēji izārstēt, un tad attiecīgi būtu jārunā, ka veselības aprūpes iestādei vai ārstam tiktu maksāts par to, ka ir sasniegts konkrēts procentos mērāms rezultāts, nevis par to, ka veikta tāda vai cita manipulācija. Jo ne jau vienmēr visas manipulācijas ir nepieciešamas. Esošajā sistēmā nauda tērējas par ārstu norīkotajām manipulācijām, kas ne vienmēr sasaistīts ar rezultāta sasniegšanu.
Parasti jau laba resursu izlietojuma kontroles sistēma darbojas valstīs, kur ir privātā veselības apdrošināšana. Līdzīgi to redzam auto apdrošināšanā. Vai mums jāveido privāta vai valsts veselības apdrošināšanas sistēma?
Ja runājam par obligāto veselības apdrošināšanu, tai viennozīmīgi jābūt valsts sistēmai.
Visu interviju ar Edgaru Voļski lasiet trešdienas, 18.maija, laikrakstā Diena!