Baltijas valstu vidū Latvijā ir zemākā minimālā alga – 500 eiro – un lēnākie vakcinācijas tempi – jūlija vidū pirmo vakcīnas devu bija saņēmuši 42,5% pilngadīgo iedzīvotāju, vakcināciju noslēguši – 39,4%, Lietuva, kur minimālā alga ir 642 eiro, vakcinācijas dati bija attiecīgi 53,5% un 47,5%, Igaunijā – minimālā alga ir 584 eiro, vakcinācijas dati – 53,2% un 45,7%. Protams, nav jau visā ES precīzi tā – jo augstāka minimālā alga, jo lielāks vakcinēto iedzīvotāju īpatsvars, turklāt visās dalībvalstīs nemaz nav oficiāli noteiktas minimālās algas, un, lai, spriestu par sabiedrības labklājību, jāņem vērā gan vidējo ienākumu apjoms, gan nodokļu likmes, gan cenu līmenis.
Tomēr ir aspekti, par kuriem vērts aizdomāties Latvijas politiķiem un visai mūsu sabiedrībai. Jāatceras, ka mūsu valstī vakcinācijas process sākumā bija ļoti haotisks un normāli tiek īstenots tikai no maija. Turīgākajās valstīs, protams, ir vairāk resursu, turklāt arī intelektuālo resursu, ko mobilizēt tad, kad jāīsteno tāds vērienīgs, visai nācijai nozīmīgs process kā vakcinācija, un līdz ar to haosa ir mazāk. Turklāt turīgākajās valstīs daļa sabiedrības vismaz finansiālajā aspektā ir ar dzīvi apmierināta, un tai nav sakrājies milzīgs naidīgums pret politiķiem, kas izpaužas atteikumā vakcinēties. Te nu ir akmens mūsu valdības lauciņā, jo vairāki pandēmijas laikā pieņemtie lēmumi plaisu starp politiķiem un vēlētājiem ir padziļinājuši, nevis mazinājuši.
Taču ir arī pieļāvums, kas neglaimo mūsu sabiedrībai, – iespējams, ES turīgākajās dalībvalstīs sabiedrība ir racionālāka nekā Latvijā un saprot, ka vakcināciju pret Covid19 nevajag saistīt ar politiskajām simpātijām un antipātijām. Latvijā vienas valdības darba maksimālais ilgums ir aptuveni četri gadi – ja tā nostrādātu no vienām Saeimas vēlēšanām līdz nākamajām. Cilvēku mūža ilgums var būt 20–25 reizes garāks par vienas valdības laiku, līdz ar to nevakcinēties tikai tāpēc, ka «šī valdība nepatīk», ir absolūti neadekvāts lēmums.