Pēdējā laika notikumi kārtējo reizi pierāda jau zināmo – lai gan esam sagatavojuši neskaitāmus pārskatus, stratēģijas un dokumentus, neesam gatavi ne krīzes un pat ne nelielas ķezas komunikācijai.
Faktiski vienlaikus notika Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēvica aizturēšana, ABLV darbības ierobežošana un Norvik bankas publiskās aktivitātes saistībā ar Latviju. It kā ar to vien nepietiktu, iestājas pilnīgs ļembasts arī publiskajā komunikācijā. Katrs runā, kas mēles galā, jaucot galvu un arvien vairāk satracinot sabiedrību. Ja objektīvi saprotams, ka tiesībsargājošās iestādes publiski nekomunicē par savām operatīvajām darbībām, tā jezga un dramatiskais izpratnes trūkums par situācijas nopietnību, ko vērojām no amatpersonu puses komunikācijas jomā, ir absolūti nepieņemams un liek apšaubīt gatavību nopietnākiem izaicinājumiem. Rezultāts? Izplatījušās vismaz simts, dažas muļķīgākas, dažas ticamākas sazvērestības teorijas, dusmīgi cilvēki un kārtējo reizi iedragāts Latvijas tēls savu iedzīvotāju acīs.
Šī gan nav pirmā reize – cik reizes ir nācies klausīties, kā amatpersonas taisnojas par to, ka tikušas pārprastas, ka sabiedrība viņus nav sapratusi, kad patiesībā kaut kas vienkārši nav ticis gana labi paskaidrots? Teju visas reformas, ko valsts pārvalde pēdējos gados ir īstenojusi, ir pavadījis lielāks vai mazāks haoss komunikācijā. Vajadzīgas un svarīgas reformas – izglītības satura, nodokļu, veselības aprūpes – nokļūst trača epicentrā neieinteresētas, neskaidras atbildīgo iestāžu komunikācijas dēļ. Un, tiklīdz sabiedrība pieprasa skaidrojumus, atbildīgie ir šķietami pat pārsteigti un nesagatavoti – sak’ kā, mēs taču pastāstījām un šādus jautājumus nekādi nevarējām paredzēt!
Grūti atminēties kādu no komunikācijas viedokļa veiksmīgi īstenotu valsts reformu pēdējo gadu laikā; kādu, kas nebūtu satracinājušas iedzīvotājus tikai ar to vien, ka neviens neko kārtējo reizi nepaskaidro tā, lai varētu saprast. Un lielākā ambrāža sākas brīdī, kad dažādas valsts iestādes sāk katra pēc savas izpratnes sāk komunicēt uz āru.
Tā teikt, visi dara visu, un neviens nezina, ko dara citi. Sekas – likumsakarīgas.
Mums joprojām akūti trūkst "kopēja stāsta" un "kopējas komunikācijas" – visi palikuši pie saviem "ieročiem" un dara, cik nu labi spēj vai vēlas. Nav tāda "valdības viedokļa" – ir tikai atsevišķu ministriju, iestāžu un institūciju viedokļi un ziņas, kas bieži savstarpēji atšķiras. Šāda "katrs pats par sevi" pieeja sarežģītāku situāciju var pārvērst īstā krīzē gluži vienkārši tāpēc, ka nav skaidrs, kas notiek, un rodas iespaids, ka arī amatpersonas nesaprot, kas notiek, jo katrs runā savu. Tā vietā, lai nodrošinātu kvalitatīvu un saprotamu komunikāciju ar sabiedrību, katrs spodrina pats savas spalvas.
Ikdienā problēma nav tik akūta, jo katrs komunicē par savu nozari un atbildību, cik nu labi spēj, bet jebkura saasinājuma gadījumā publiskās telpas pārsātināšana ar pretrunīgām, neskaidrām ziņām var radīt dramatisku efektu. Ja šādu pieeju publiskajai komunikācijai īstenotu kāds uzņēmums, tas uzņēmums visticamāk vairs nepastāvētu, jo klientu uzticība tam būtu neatgriezeniski iedragāta – spilgts piemērs ir ABLV, kas nespēja komunicēt un nevēlējās komunicēt, kas noveda pie tā, kas arī notika. Bet valsts pārvalde kā faktisks pakalpojumu sniedzējs saviem iedzīvotājiem formāli atrodas monopola stāvoklī un bieži vien uzvedas it kā būtu vientuļa sala. Neprotot parādīt rūpes, parādīt to, ka mēs apzināmies, kas notiek, ka mēs esam iesaistīti, ka mums ir svarīgi, kas notiek un ka mums var uzticēties, riskējam pazaudēt ko vairāk kā tikai kādu banku. Jo, ja vajadzīgo nesadzird no mums, to meklē kur citur.
Ko darīt? Tāpat kā komunikācijā – vispirms, padomāt. Labāka izpratne par stratēģisko komunikāciju ļaus to padarīt par vienu no valsts rokās esošajiem instrumentiem tās mērķu sasniegšanai.
Tas nozīmē, ka mums ir gan jāvienojas par to, kā mēs turpmāk darbosimies komunikācijas jomā, gan arī jāveido teju institucionāls ietvars komunikācijas veidošanai. Tas nozīmē, ka mums ir jāpalielina mūsu kapacitāte (nejaukt ar cilvēkresursu palielināšanu) komunikācijas jomā valsts pārvaldē. Tas sevī ietver koordinēšanos, sinhronizāciju un harmonizāciju, apziņu par to, ka ir nepieciešami vienoti vēstījumi un vienota stratēģija, kopīgs stāsts par Latviju, par tās valsts pārvaldi, par institūcijām. Tas nozīmē, ka ir jāsaprot viens princips - ja vēlamies izvairīties no ķezām komunikācijas jomā (jo no citām krīzēm izvairīties ir grūtāk), mums ir jāsarunājas savā starpā. Gan krīzē, gan ikdienā.
Stratēģiskajai komunikācijai jābūt valsts pārvaldes fokusam, un valsts pārvaldei noderētu viens komunikācijas centrs – gan virtuāls, gan fizisks, tāds, kas nodrošina vienotu, atbilstošu un sinhronu komunikāciju visos pārvaldes līmeņos.
Lielbritānijā šis centrs ir virtuāls, valsts pārvaldes profesionāļiem darbojoties speciāli izveidotā valdības komunikācijas tīklā un veidojot saskaņotus, vienotus stāstus par notiekošo. Īrijā tas ir fizisks mediju centrs, kurā notiek visi valdības un ministriju preses brīfingi, intervijas un paziņojumi. Ukrainā Maidana laikā paši žurnālisti izveidoja krīzes mediju centru. Sākotnējais centra mērķis bija nodrošināt uzticamas un aktuālas informācijas plūsmu ārvalstu medijiem un vietu, kas komunicētu par konkrētā brīža apdraudējumiem nacionālajai drošībai. Šodien tas vairs nav tikai krīzes centrs – tā ir centrāle ikdienas darbam komunikācijā, kurā notiek valdību un ministriju preses brīfingi, intervijas, paziņojumi un dažādas diskusijas. Uzskatu, ka Latvijas situācijai vispiemērotākā būtu līdzīgas – atsevišķas, fiksētas struktūras veidošana. Vienota fiziska atrašanās vieta visai komunikācijai no valsts pārvaldes puses ievērojami palīdzētu gan ar koordinēšanu, gan arī ar mūsu spēju sabiedrībai nodot spēcīgus un "neatšķaidītus" vēstījumus un skaidrot notiekošo. Gan uz iekšpusi, gan uz āru vērsto komunikāciju.
Kā Saeimas deputāts gana daudz esmu redzējis, kā žurnālisti skraida pa Saeimas vai Ministru kabineta ēku, mēģinot atrast vai nu intervējamo subjektu vai to, kur kaut kas notiek. Ārvalstu žurnālisti nesaprot, kur vērsties, kam jautāt, lai nonāktu līdz nepieciešamajiem informācijas avotiem valsts pārvaldē. Ziņu sižetos redzam oficiālas intervijas, kas filmētas kāpņutelpās, brīfingus viesnīcās, paziņojumus uz ielas... Tas viss pierāda – valsts komunikācijai vienkārši konkrētas, fiziskas vietas, tā ir decentralizēta un tai trūkst vienotas pieejas. To, ka tāda ir nepieciešama, pierāda arī fakts, ka Eiropas Savienības Prezidentūras laikā šādu centru izveidojām.
Ir virkne iespēju, kā izveidot iepriekš minēto mediju centru, kas nepieprasītu nopietnus ieguldījumus (bet kas pieprasītu vēlmi kārtīgi iedziļināties un padomāt) un, iespējams, pat ļautu ietaupīt – ir kritiski jāizvērtē līdzšinējie institūciju tēriņi komunikācijā un jāvirzās uz centralizāciju. Saeimai ir jaunas, atbilstoši aprīkotas telpas, kuras iespējams pielāgot šāda centra vajadzībām un kas varētu nodrošināt fizisko mājvietu mediju centram – vietai, kurā iespējams veidot komunikācijas darbu. Faktiski tiek izveidota "operatīvā komunikācijas vienība" – koncentrēts profesionāļu kopums, kas apzinās, kādi soļi jāsper krīzes gadījumos un kā jāveido komunikācija ikdienā. Kamēr šie profesionāļi būs izkaisīti katrs savās telpās un savās nozarēs, par nekādu kopējo stāstu nevarēsim runāt. Mediju centra izveide būtībā ļautu efektīvāk izmantot valsts resursus – gan finanšu, gan darbinieku -, turklāt šo mediju centru būtu iespējams savām vajadzībām piedāvāt izmantot arī, piemēram, vēstniecībām vai pašvaldībām, tādējādi veidojot fizisku, reālu platformu, kas ļaus valsts pārvaldi pozicionēt kā vienotu veselumu.
Un – protams, Mediju centra fiziska izveide viena pati vien nemainīs esošās problēmas valsts komunikācijas jomā. Protams, ka ir jāseko izpratnei un apziņai par to, ka nepieciešamas izmaiņas. Bet šis būtu labs pirmais solis, kas fiziski palīdzētu mūs disciplinēt un pieradināt domāt par komunikāciju ar sabiedrību.
Nu, vai arī turpinām kā līdz šim un brīnāmies, ka mūs nesaprot.
Ar nenormāliem sodiem
ar nenormāliem nodokļiem