Šuplinska: Jāmainās gan sistēmai, gan tās dalībniekiem

Kas ir galvenās lietas, ko jums, pēc pašas vērtējuma, jau ir izdevies iesākt, turpināt, varbūt jau paveikt kopš stāšanās amatā?

Iesākšu uzreiz ar atkāpi – par ministri tiku apstiprināta janvāra beigās, un šobrīd mums ir jūlija sākums – līdz ar to tas posms nav gana ilgs, lai kaut ko būtisku izdarītu. Un viena no barjerām, kas savā ziņā neļauj daudzas lietas izdarīt, ir tas, ka ir nepārtraukts sabiedrības un mediju spiediens par to, kas ir izdarīts. No vienas puses, tas tev ļauj vairāk iet uz rezultātu, bet, no otras puses, – skaidri jāsaprot, ka izglītības, zinātnes, arī sporta pārvaldības jautājumi nav risināti gadiem.

Pilnīgi katrā sanāksmē, kurā piedalos, katrs jautājums, ko definē, izrādās nerisināts trīs, sešus, 25 gadus.

Līdz ar to sagaidīt, ka četru mēnešu laikā uzreiz būs redzams rezultāts, ir diezgan absurds uzstādījums. Es teiktu tā – līdzīgi kā partijas nāk ar populistiskiem solījumiem pirms vēlēšanām, tā arī šis jautājums ministram pirmā gada laikā uzdzen stresu, uzdzen nevajadzīgu taisnošanās apziņu, bet tas nerunā pēc būtības. Pēc būtības mēs varētu runāt droši vien tad, ja tas skanētu – vai šajā periodā ir izdevies saprast, kurus jautājumus ir iespējams atrisināt un sakārtot. Ja jūs jautājat šādi, tad skaidrs, ka ir sakārtojušās noteiktas prioritātes, kur redzams, ka tās ir risināmas, tās ir ne tikai iekustinātas, bet tur patiešām tie procesi ir tādi, ka gan tev pašam, gan arī visiem iesaistītajiem spēlētājiem jau ir izveidojusies cerība uz situācijas maiņu.

Kas tad ir šie procesi?

Pirmā prioritāte, kas ir iezīmēta Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) darbībā, ir izglītības kvalitāte, pieejamība un konkurētspēja. Un pirmais, kas principā arī sakārto šo jautājumu risināšanu: divi informatīvie ziņojumi, kas ir sagatavoti, – par izglītības kvalitāti un skolu tīkla sakārtošanu, kas ietver konkrētu aktivitāšu plānu, laika grafiku un veicamos uzdevumus. Ja mūsu pamata mērķis ir izglītības kvalitāte, tad viss process ir pakārtots tam, lai 2020. gadā skolas būtu gatavas kompetenču izglītības ieviešanai – lai ieviestu šo vienu satura reformu, nepieciešami ļoti daudzi mehānismi, kas ļautu to izdarīt patiešām kvalitatīvi, pārliecinoši un ar noteiktu atbalstu. 

Pirmais, pie kā visu laiku tiek strādāts (un tur mana iesaistīšanās ir minimāla, jo uzskatu, ka to dara atbildīgi VISC), – skolotāju kursu atbalsta mehānisma veidošana un arī mācību līdzekļu veidošana, kas būs nepieciešami jaunajai reformai. Otra lieta ir optimāls skolu tīkls, un tur es esmu iesaistījusies pilnā mērā, jo tas ir viens no šobrīd visvairāk apspriestajiem tematiem vispārējā izglītībā, – tie ir četri modeļi, kas tiek piedāvāti pašvaldībām skolu tīkla sakārtošanā. Šajos četros līmeņos ir meklēts vidusceļš un pārejas posms no tā, kas ir šobrīd, uz to, kas varētu būt, piemēram, pēc trim gadiem. Pirmais līmenis ir domāts pilsētām, kurās ir 50 tūkstoši un vairāk iedzīvotāju, otrais – administratīvajiem centriem un Pierīgai, trešais līmenis ir domāts reti apdzīvotām teritorijām. Un tieši šis trešais līmenis, pieļauju, pēc trim gadiem un tieši vidējās izglītības posmā, varētu kardināli pamainīties – tā vienkārši varētu nebūt. Savukārt ceturtais līmenis ir ES ārējā robeža, kur vidējās izglītības līmenī šo iestāžu skaits vispār ir līdz desmit, bet sākumskolas un pamatskolas līmenī, protams, tas būtu vairāk nekā desmit. Triju gadu rakursā ir izveidots modelis, kur, iespējams, drīz vien var palikt tikai trīs pakāpes, jo tā viena (tieši vidējā izglītībā) var būt arī neaktuāla. Man tas bija svarīgi, un arī pašvaldības to ir pieņēmušas kā optimālu, jo Latvijas specifika ir retā apdzīvotība un ļoti blīvais skolu tīkls. Un šajā brīdī, kad iedzīvotāju skaits ir būtiski mazinājies un cilvēki vairāk koncentrējas lielākās apdzīvotās vietās, nepieciešams īstenot šo pārejas posmu uz jaunu izglītības modeli. Šī nianse arī ir galvenā atšķirība starp šo četru līmeņu izglītības modeli un administratīvi teritoriālo reformu, kur tomēr ir vairāk vai mazāk noteikts, ka būs 35–38 administratīvie centri, un tur tās robežas ir skaidrākas. Otra lieta saistībā ar šiem četriem līmeņiem – ir nepieciešamas noteiktas izmaiņas likumdošanā, un ir skaidrs, ka jau vairāku gadu garumā pašvaldības ir mudinātas kārtot savu skolu tīklu. Tomēr tas, kā ir pietrūcis, – un tam iemesls ir nepietiekama politiskā griba un arī pašvaldību protests – runa ir par minimālo skolēnu skaitu klasē, jo šobrīd mēs gatavojam attiecīgus normatīvus par minimālo skolēnu skaitu. Būtībā tas nozīmēs, ka valsts ar savu līdzfinansējumu līdzvērtīgi piedalās tajā brīdī, ja tiek ievērotas šīs prasības. Tas neizslēdz iespēju, ka dibinātājs skolu var saglabāt, bet tad viņa līdzfinansējums šai mācību iestādei ir krietni lielāks. Un vēl viens uzstādījums būs tas, ka valsts gādā par skolu pēc iespējas tuvāk mājām tieši pirmsskolas un sākumskolas izglītības periodā. Un tieši šeit arī ir iecerēts jauninājums (redzēsim, vai to izdosies ieviest) – domāju, ka tieši septembrī vairāk aktivizēsies diskusija par "saimes skolu". Šāds modelis ļoti labi darbojas Somijā un Igaunijā. Un atsevišķas pašvaldības arī Latvija sāk domāt par šādu modeli – tā pamata ideja ir pavisam vienkārša, kā optimāla tā ir 1. līdz 4. klasei, iespējams, pārejas periodā no 1. līdz 6. klasei, kas gan ir nedaudz grūtāk, jo tur jau jāiesaista konkrētu mācību priekšmetu skolotāji, kas savukārt ir saistīts ar ļoti mazu daļslodzi. Optimālais skolēnu skaits šādā skolā ir līdz 30, un tās ir apvienotās klases, kur divi pedagogi strādā divas pilnas slodzes. Un kompetenču pieejas izglītība arī paredz, ka mācību stunda ir "bērncentrēta", pēc vajadzības diferencēta, bērna vajadzības un spējas respektējoša.