Gāja pa ceļu tīra naudiņa. Visi nodoklīši samaksāti, atskaitītes ieņēmumu dienestam iesniegtas, valsts tīrajās lādēs kārtīgi salikta un pēc tam taisnīgi sadalīta valstij un pilsētām.
Pirms kāda laika šķita, ka Rīgas kanālmalu var iekārtot, ievērojot elementārus kritērijus, – lai vidē ievietotie darbi netraucētu cits citam, neēstos ar unikālajiem svešzemju kokiem un būtu vienkārši mākslinieciski augstvērtīgi.
Nesen piedalījos viedokļu apmaiņā par kādu balvu, ko vajadzētu piešķirt. Nebija runa par konkrētu cilvēku, drīzāk par tā saukto nozari, kurā kādu personu vai darbu vajadzētu īpaši izcelt, lai tādā veidā savukārt atzīmētu pašas nozares prestižu.
Kad pirmo reizi izdzirdēju, ka mākslas akcijā stāda akmeņus, nodomāju, ka tas ir "pilnīgs kosmoss". Iztēlojos sevi ievīstījušos brūnpelēkā virsjakā, ar katūna lakatu, gumijniekos – nevis klišejā, bet klasiskā kartupeļu talkas ekipējumā. Akmeņu stādīšana man šķita mistiska padarīšana – kas gan no tiem varētu izaugt?
Savās Piezīmju grāmatiņās Albērs Kamī raksta: "Ir gandrīz neiespējami piecas minūtes skatīties, kā pulksteņa rādītājs riņķo pa ciparnīcu, tik ļoti ilgi un kaitinoši tas ir."
Runā, ka māksla, šajā gadījumā – mūzika, kas tiek uzskatīta par vienu no mākslinieciskās izpausmes veidiem, nav nekāds sports un sacensība tajā nav vajadzīga. Jo mākslas darbiem taču jālaužas laukā ar neapturamu spēku iekšējas nepieciešamības dēļ un centieniem būt labākam par pārējiem nav vietas.
Man ir priekšlikums, ka varētu eksportēt tos apsalušos bomžus uz Vāciju, viņiem jau medicīna ir augstā līmenī. Tur no tiem varētu taisīt kiborgus, nu, policistus kiborgus…
Es sēžu dīvānā ar datoru rokās. Mati smaržīgi un lokaini, par to parūpējušās globālās popkultūras ikonas Kimas Kardašjanas stingrās putas. Kaut kur uz pleciem vēl palicis spožais konfeti.