Latvijas skatītājam kopš 90. gadiem labi pazīstamā Māršas Normenas luga Ar labu nakti, māt Dailes teātrī neatbild uz jautājumu, vai pašnāvība tiešām ir neizbēgams galvenās varones problēmu risinājums
XX gadsimta portretu skaits ir milzīgs, tas liecina par mākslas spēju apgūt jaunas funkcijas, kuru veikšanai mimētiska līdzība nav vienīgais un pat ne galvenais instruments
Viestura Meikšāna versijā par Federiko Garsijas Lorkas drāmu Bernardas Albas nams dominē šerpums un kaislīga konkurence par vietu pie vīrieša sāniem, un tajā tiek atrasts mirklis aizkustinošam maigumam
Māksliniece Ieva Jurjāne savā izstādē atgādina: gudram pieaugušam cilvēkam bez gaušanās un slīkšanas sirdssāpēs nākas pieņemt, ka nosacīti vienā laika nogrieznī viņam dzimst bērni un mirst vecāki
Visus gleznotājas Vijas Zariņas jaunākās izstādes Uzgleznotā daba darbus vieno uzsvērts nekustīgas koncentrēšanās stāvoklis – ne vilnīši, ne vēja pūsmas neizjauc savādi absolūto mieru
Sociālo pārmaiņu nospiedumi un identitātes mītu atblāzma divās ekspozīcijās Mūkusalas mākslas salonā – fotogrāfa Ivara Grāvleja izstādē Outlet un kolekcijas skatē Nacionālais paviljons
Tenesija Viljamsa lugas Jaunības putns ar saldo balsi iestudējums varētu trāpīt mūsdienās aktuālā tematā par konservatīvās liekulības uzvaru, ja vien režisoram būtu skaidrs, ko ar šo materiālu iesākt
Latvijas skolas somas projektam veidotais iestudējums Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris katram skatītājam ir atšķirīgs, jo austiņās var pārslēgt četrus dažādus komentārus par notiekošo uz skatuves
Kinorepertuāra "sezonas produkts" nav nekāds lamuvārds, tas ir specifisks kino žanrs, kuram režisors Māris Martinsons ķēries klāt, sakarinot scenārija egles zaros spožus tipāžu bumbuļus
Lietuviešu rakstnieces Kristinas Sabaļauskaites romānu cikls Silva rerum ir unikāls ar to, ka itin visos romānos trūkst skaidri izteiktu dialogu un nav vienotas sižeta līnijas