Kad man gribas tā smalkāk paēst, es braucu uz Līvkalniem, - uz manu vaicājumu, kuri ir labākie krogi Siguldā, atteica mans sens paziņa, kurš Kurzemes Šveices galvaspilsētā dzīvo turpat gadus desmit. To pateicis, viņš piebilda: "Tikai jārēķinās ar to, ka steigties viņi nemēdz."
Pārāk daudz laika veltīt restorāna inspicēšanai prāts nenesās - bija 22.jūnija pēcpusdiena, un uz Siguldu biju nobraucis ne pa krogiem klenderēt, bet apciemot savu paziņu, veicot pirmsjāņu šašlikrituālu viņa mājās. Taču kāpēc lai cilvēks, kuram Siguldā iznācis dzīvot no 1958. līdz 1960.gadam, neapvienotu patīkamo ar lietderīgo, tajā laikā, kamēr saimnieks uzkurina uguni, izlaižot loku pa bērnības vietām un pie viena nomēģinot kādu zupiņu ieteiktajā krogā? Vai nu gluži tā būs, ka Līvkalnos visus ēdienus gatavo tik ilgi, ka nevarēs sagaidīt? Ja nu vienīgi izrādās, ka uz Jāņiem viss viesu nams rezervēts kādai kompānijai - taču tad ātrajai ekspedīcijai atliktu rezerves variants, jauns Āzijas ēdienu restorāns lielveikalā Šokolāde. Atšķirībā no šī lielveikala, kuru ierauga ikviens, kas iebrauc Siguldā, Līvkalnus ir drusku jāmāk atrast. Tāpēc, atstājis savu paziņu pie uguns kuršanas, ņēmu viņa sievu un devos ekskursijā uz Līvkalnu garšīgo virtuvi.
Jāteic, atrast slaveno viesu namu patiesi nav pārāk vienkārši. Līvkalnu komplekss atrodas mistiskām leģendām apvītu vietu tuvumā: turpat blakus ir Kraukļa aiza un Pēterala, kur savus burvju virumus droši vien vārījusi daža laba ragana. Maģiskas izjūtas ceļinieku pārņem un maldina jau pa ceļam, bez Siguldas zinātāja viņš diezin vai spētu nenovirzījies nonākt līdz mērķim. Braukdams es ik pa brīdim iesaucos: "Vai šitie nu ir Līvkalni?" un jau gatavojos griezt iekšā tādās kā senlatviešu piļu sētās. Taču ikreiz mana siguldiete mani atrunāja: "Nē, nē, šī ir privātmāja!" Latvijā netrūkst privātmāju, kas izskatās celtas speciāli nākamās sabiedriski ekonomiskās formācijas pionieru nometņu vajadzībām, bet ceļā uz Līvkalniem redzētās posttautiskās romantikas vēriena ziņā droši sit pušu pirmo brīvestības gadu tornīšpilis.
Beigās tomēr, neviena šo piļu sargsuņa neapēsti, laimīgi nokļuvām līdz meklētajam viesu namam. Skaisti! Lepnas koka celtnes ar niedru jumtiem, gaumīgākas nekā pa ceļam redzētās, lejā dīķis, pie tā niedrēm apjumtas piknika lapenītes. Tajās kompāniju netrūkst, bet iekšā restorānzāle pavisam tukša. Ļoti jauki! Īpaši negaidot apteksnes, aizgājām paši, palūdzām ēdienkartes un sākām pētīt. Izskatījās varen gardi: brokoļu krēmzupa ar lasi (Ls 3,20), cūkas stilbiņš Līvkalnu gaumē (Ls 7,20), ar datelēm pildīta paipala (Ls 9,80), cepeškrāsnī cepta pildīta karpa (Ls 8,20), jēra gaļa ar medu (Ls 12,80), cepts saldējums ar armanjaka plūmēm plānā lapu mīklā (Ls 3,70), un vēl, un vēl… To lasot, kļuva žēl, ka šodien nevaram atļauties gaidīt ilgāk gatavojamos Līvkalnu gardumus un nāksies iztikt ar kādu zupiņu.
Kad minūtes piecpadsmit bijām siekalojušies pie ēdienkartes, sākām lūkoties pēc oficiantes. Ne čiku, ne grabu. Palūkojies vēl minūtes piecas, uzliku hronometru, un, kad bija apritējušas otras piecpadsmit, cēlāmies un gājām, jo nu jau ēdienkartes izraisīto sajūtu vietā bija stājušās citas: ka visas Līvkalnu viesmīles saindējušās ar restorāna ēdienu, tāpēc nav vairs nevienas, kas mūs spētu apkalpot. Bet varbūt saimnieki viņām vienkārši maz maksā?
***
Restorāns viesu namā
Sigulda, Pēteralas iela 3
Atvērts no plkst.12 līdz 24
virtuve ?
interjers HHHH
atmosfēra HHHH
apkalpošana H