Pasaulē ir daudz uzņēmumu, kas piedāvā medību tūrisma pakalpojumus. Viens no tādiem īrē teritoriju netālu no Tanzānijas. Tur strādā arī Oskars. Lai nomedītu, piemēram, lauvu, sezonā no maija līdz novembrim cilvēki sabrauc no malu malām, visvairāk no ASV, Spānijas un Anglijas.
Kas vajadzīgs? Lai no Eiropas nokļūtu līdz Tanzānijai, lidmašīnas biļete maksā aptuveni 1500 dolāru, tad vēl jāmaksā par dzīvošanu medību vietas teritorijā. Izmaksas ir atkarīgas no tā, cik ilgi ir vēlme palikt (var iegādāties medību licenci uz septiņām, 16 vai 21 dienu). Tas maksā 40-50 tūkstošus dolāru. Katram medniekam līdzi jāņem savs ierocis, tātad nepieciešama arī ieroča nēsāšanas atļauja. Braucienā neiztikt bez atbilstoša apģērba. Oskars, vadoties no savas pieredzes, iesaka paņemt līdzi cimdus un iespējami vairāk dažādus līdzekļus kukaiņu aizbiedēšanai un pretiedeguma krēmus. Pārējo visu nokārto firma - katru klientu sagaida, nogādā līdz medību vietai un kā nākas par viņu parūpējas visas dienas, ko viņš pavada medībās.
Vecuma ierobežojumu nav. Pagājušogad, atceras Oskars, esot atbraucis kāds onkulītis, kas knapi turējies kājās - viņam bija 80 gadu. Šāvis un trāpījis ar. Jaunākais klients pagājušajā sezonā bijis 21 gadu vecs. Sievietes gan neesot manītas. Ja nu vienīgi tās, kuras pavada savus vīrus šajā izklaides braucienā.
RINDĀ PĒC LODES
Kāpēc cilvēki turp brauc? Uz šo jautājumu Oskars īsti atbildēt nevar, kaut iemeslus nojauš: "Vieniem gribas māju izdekorēt ar trofejām - no lauvas ādas uztaisīt paklāju, citam gribas izbāzni. Citiem patīk azarts, taču lielākoties tomēr brauc pēc trofejām. Klienti medī lauvas, bifeļus, zebras, hiēnas, leopardus, krokodilus un citus dzīvniekus. Par katru ir jāiegādājas licence papildu tai, kas nopirkta par visām medību dienām kopā." Uzņēmumi, kas piedāvā medību tūrisma pakalpojumus, darbojas legāli, un dzīvnieku šaušana viņiem ir atļauta.
Medību tūrisma vieta, kur strādā Oskars, atrodas bezceļos aptuveni deviņu stundu braucienā no tuvākās lielās pilsētas. Cik liela ir pati medību teritorija, viņš gan precīzi nemāk pateikt, bet vienas dienas laikā to no viena gala līdz otram izbraukāt nevar.
Gan darbinieki, kas kempingā esot ap 20, gan klienti dzīvo teltīs. Lai gan civilizācija ir tālu prom, dzīves apstākļi kempingā neesot peļami: "Katrā teltī ir divas gultas. Interjers ir glīts. Aiz aizmugurējā telts rāvējslēdzēja atrodas duša un tualete. Es pats arī tādā teltī dzīvoju sešus mēnešus. Pirmās divas nedēļas gribējās mājās, bija ļoti sakostas rokas. Tur ir daudz tādu mazu kukaiņu, kas līdzīgi mūsu dunduriem, tie dikti kož. Vēlāk pie visa pieradu."
Arī pēc civilizācijas Oskars neesot ilgojies. Viņam diezgan labi patikuši tie dzīves apstākļi, kuros esi spiests sadzīvot ar daudzām neērtībām. Piemēram, elektrību kempingā ražo ģeneratori. Ja tiem beidzas degviela, beidzas arī elektrība. Tad jādzīvo sveču gaismā. Tas gan gadās ļoti reti, bet trīs dienas reiz nācies pavadīt romantiskā apgaismojumā.
Blakus kempingam ir upe, kur dzīvo krokodili. Uz nometni gan tie nerāpo - ģenerators izdod tādas skaņas, ka neviens dzīvnieks turp neriskē doties. Tikai čūskām nav bail. "Man viens kolēģis stāstīja, ka bija atbraucis klients un teltij, kurā viņš dzīvoja, saplīsa rāvējslēdzējs, telts apakšā atstājot nelielu caurumiņu. Klients iegāja dušā un, iznākot no tās, juta, ka gar kāju kaut kas lien. To viņš pateicis strādniekiem, kuri pēc tam apskatīja telti un atrada tajā melno kobru. Tā ir ļoti indīga čūska - ja iekož, tad cilvēks nomirst piecu minūšu laikā." Vairāk gan, par laimi, nekas līdzīgs neesot atgadījies.
NAUDU PELNA SMAGĀ DARBĀ
Kempinga darbinieku diena sākas piecos no rīta. Jau sešos klients, viņa pavadonis un operators izbrauc medībās, lai nometnē atgrieztos tikai vakarā līdz ar tumsas iestāšanos. "Pārvietojamies nelielā džipā. Klients mašīnā ir galvenais. Pavadoņa uzdevums ir ar binokli vērot dzīvniekus un klientam ieteikt labākos vai vērtīgākos. Ja klientam kāds tomēr nepatīk, viņš var atteikties to šaut. Ir arī bijis tā, ka neko neizdodas nomedīt. Klients nav laimīgs, bet neko nevar darīt - netrāpa."
Oskars labi atceras pirmās medības, kurās piedalījies, atbraucot uz eksotisko vietu: "Lielākā problēma bija tā, ka nevarēju pierast pie milzīgā ātruma: mednieks, ieraugot dzīvnieku, uzreiz šauj, bet man vēl jāieslēdz kamera... Tāpēc pirmajiem diviem klientiem samelojos, ka esmu nofilmējis, bet īstenībā nenofilmēju brīdi, kad viņi šauj. Tagad jau gan viss ir kārtībā." Safilmētos materiālus klients var iegādāties par papildu samaksu. Oskara safilmētais materiāls tiek nosūtīts profesionālam montāžas speciālistam, kurš uztaisa filmas un ieraksta kompaktdiskos. Diska cena atkarīga no tā, cik dienas klients pavadījis medībās - par 21 filmā iemūžinātu medību dienu jāmaksā 3500 dolāru, par 16 dienām - 2500 dolāru, par septiņām - 1500 dolāru.
Slodze kameras vīram ir ne pa jokam: bez atpūtas trīs vai vēl vairāk dienu, visu laiku jāstāv kājās, jāfilmē, +40 grādu svelme... Labi, ka džips ir vaļējs, varot izturēt. Patīkamākie esot rīti, kad ir vēss.
LAUVAS GAĻA VAKARIŅĀS
Kad dzīvnieks nomedīts, to turpat uz vietas sadala. Vērtīgākās ķermeņa daļas, parasti galva un āda, vienā čupiņā, pārējās - uz virtuvi. Oskaram bijusi jocīga sajūta, bet pieradis. Sākuma viņam arī bijis žēl dzīvnieku, bet vēlāk pašu pārņēmis azarts un gribējies iemēģināt roku šaušanā. Reiz mēģinājis nošaut putnu, bet neesot izdevies. Vēl jāpatrenējas.
Pats mednieks savu medījumu neapstrādā, to dara profesionāļi, kuru darbnīca atrodas turpat kempingā. Parasti notiek tā, ka klients jau aizbraucis mājās un tikai pēc noteikta laika viņam nosūta jau gatavu trofeju. Vērtīgākā trofeja, ko varot iegūt, neapšaubāmi esot lauva un bifelis. Lauvai vērtīgākā ir galva un krēpes, turklāt, jo krēpes lielākas, jo dzīvnieks vecāks, kas arī palielinot tā vērti. Bifelim vērtīgākie ir ragi. Turklāt šo dzīvnieku esot visgrūtāk nošaut. Oskars atceras gadījumu, kad medniekam izdevies bifeli ievainot, bet tas aizmucis. Tad nu ekipāža, meklējot ievainoto dzīvnieku, bija spiesta sešas stundas maldīties pa teritoriju pašā dienas vidū un pamatīgā svelmē. Beigu beigās dzīvnieks tomēr atrasts. Tātad bija vērts.
Klienti parasti vēlas pagaršot to, ko nomedījuši, tāpēc gaļa nonāk vietējā pavāra rokās. Oskars var lepoties, ka pa šo laiku baudījis daudz ko. Lauvas gaļu ēdis vienreiz un atzīst - diez ko garšīga tā nebija. Laikam tieši tāpēc šī vērtīgā dzīvnieka gaļa visbiežāk nonāk blakus kempingam esošās upes krokodilu ēdienkartē.
Oskars un citi kempinga iemītnieki parasti mielojas ar bifeļu un zebras gaļu. Visgaršīgākā esot impala - tas ir tāds stirnai līdzīgs dzīvnieks ar lieliem 30 līdz 40 centimetru gariem ragiem, stāsta Oskars. Vēl uz galda parasti esot rīsi un augļi.
NĀKAMAIS SOLIS - KLIENTU PAVADONIS
Pēc viesošanās mājās Oskars atkal devies uz Āfriku. Uz nākamo medību sezonu. Pēc tās viņš sola atgriezties. Puisis ir apņēmības pilns mācīties un iegūt augstāko izglītību tepat Latvijā. Kādu specialitāti apgūs, to gan vēl nezina. Iespējams, ka turpinās pilnveidot savas zināšanas filmu uzņemšanā.
Vai pēc tam atkal brauks turp? "Man bija doma kādreiz strādāt par klientu pavadoni, bet es vēl īsti nezinu..." atzīst Oskars. "Laiks rādīs, vai pēc tam braukšu atpakaļ. Vispirms ir mācības un tad viss pārējais. Tiesa, daudz jāmācās arī, lai kļūtu par klientu pavadoni un strādātu tur. Tie, kuri pašlaik ir klientu pavadoņi, manuprāt, ir mācījušies visu mūžu, tas nav tik viegli. Ja esi pavadonis, no attāluma jāprot atšķirt, vai dzīvnieks ir mātīte vai tēviņš. Piemēram, es zebras dzimumu nevaru atšķirt no 100 metru attāluma. Pavadoņi stāsta, ka to var noteikt pēc spalvas, pēc gaitas, pēc žokļiem. Dzimumu ir svarīgi atšķirt tāpēc, ka tur neatbalsta mātīšu izšaušanu. Lai ieteiktu, kuru dzīvnieku šaut, pavadonim jāatšķir visas nianses."