Ramadāna laikā Fēsā, ko dēvē par Marokas garīgo galvaspilsētu
Ramadāna redzamākā izpausme ir gavēnis, un tajā musulmaņi dienas gaišajā laikā nedrīkst ne ēst un dzert, ne smēķēt un nodoties miesas kārībām. Internetā salasījušies stāstus, ka ramadānā pamirst pat Marokas tūrisma vietas un var būt pagrūti sameklēt vēdera piepildījumu, bijām nedaudz nobažījušies, vēl jo vairāk tāpēc, ka par pieturas punktu bijām izvēlējušies Fēsu, ko dēvē par Marokas garīgo galvaspilsētu.
PIRMIE IESPAIDI
Fēsas galvenā rota ir grandioza viduslaiku vecpilsēta, kas esot lielākā kājāmgājēju zona pasaulē, un neba jau tāpēc, ka marokāņi vēlētos pilsētu kaut kā īpaši pasargāt — vienkārši šaurās ielas un reljefs nedod iespēju tajā iebraukt ar auto. Turklāt ielu tīklojums ir tik sarežģīts, ka ceļotājam bez pavadoņa apmaldīšanās garantēta.
Fēsā ielidojam jau pavēlā pēcpusdienā, dienas svelme ir pierimusi, tomēr saulē joprojām ir tikai nedaudz zem 40, ēnā ap 30 grādiem. Pirmo reizi mūžā esam izvēlējušies tūrisma ceļvežu silti ieteikto taksometru, lai mūs nogādātu līdz naktsmājām netālu no vecpilsētas centrālajiem vārtiem, un labi ka tā — aiz šofera līkumojot pa šaurajām ieliņām, kur vietām, lai paietu garām pretimnācējam, jāierauj vēders, top pavisam skaidrs, ka pašu spēkiem šoreiz galā nebūtu tikuši. Protams, pēc vietējiem standartiem krietni pārmaksājam, bet ko nesamaksāsi par dvēseles mieru. 150 dirhamu jeb Ls 9.
Viesu mājas pagalmiņā mūs sagaida pārvaldnieks Muhammeds, kurš līdz šim postenim izsities no viesmīļiem. Pastāsta šo un to par pilsētu, piebilst, ka ramadāna dēļ pilsēta esot netipiski tukša un klusa, un visbeidzot mūsu kartē pilnīgi aplami iezīmē viesnīciņas atrašanās vietu. Kas zina, varbūt tāpēc, lai mēs apmaldītos un izvēlētos viņa ieteikto gidu. Mūsu naktsmājas ir patīkami mājīga tradicionālā marokāņu dzīvojamā māja, tajā ir tikai trīs viesu istabas, nav svaiga gaisa, taču ar katru tajā pavadīto stundu arvien vairāk novērtējam mitekļa neuzbāzīgo daili.
Neņemot vērā tālā ceļa sagurumu, nolemjam vēl apmest nelielu līkumu pa vecpilsētas centrālo daļu. Lai arī pēc vietējās mērauklas vecpilsēta skaitās tukša, cilvēku tajā ir ne mazāk kā piektdienas vakarā Vecrīgā. Ielu malās dīki laiskojas, pīpē un ieturas gandrīz tikai veči, jo pieklājīgas sievietes pēc tumsas apkārt neklīst. Centrālajā tūrisma vietā mūs noķer pirmais marihuānas tirgonis, varen uzmācīgs tips. Kad viņu neizdodas atšūt ar pārdesmit pieklājīgiem nē, pieļauju kļūdu, atcērtu agresīvāk un, protams, saņemu pretī — arī vieglus draudus nocirst manas žestikulējošās rokas. Saprotam, ka šādus uzmanības apliecinājumus saņemsim vēl desmitiem, ja ne simtiem, tāpēc, atgriezušies viesu mājā, pārspriežam turpmāko taktiku šādos gadījumos un saguruši aizmiegam.
SIMTIEM DRAUGU, PĀRDESMIT NAIDNIEKU
Nakts vidū mūs pamodina mošeju aicinājumi uz lūgšanām. Dienā sludinātāji no minaretiem pie tautas vēršas piecreiz, nakts klusumā Allāha slavinājumi šķiet sevišķi gari un izjusti, turklāt vecpilsētā kopumā ir vairāki simti mošeju.
Nevarētu teikt, ka marokāņi ir pārmēru reliģiozi, un visa ceļojuma laikā redzam vien pāris cilvēku, kas lūgšanu laikā metas ceļos ārpus mošejām, taču galvenajā vakara dievkalpojumā tās ir pilnas.
Lai neapmaldītos, dienas gaitas sākam piesardzīgi ar gājienu pa centrālo ielu, kuras vienā galā atrodas vecpilsētas galvenie un krāšņākie — Zilie vārti, otrā — lielākā mošeja Āfrikā, kuras lielumu gan nav iespējams novērtēt, jo šaurās ieliņas ap svētvietu nedod nekādas iespējas ieraudzīt kopskatu.
Ja neņem vērā iespaidīgos izmērus un īpaši sarežģītos labirintus, visādi citādi Fēsa ir tipiska viduslaiku vecpilsēta, pilna ar tirgotājiem un amatniekiem, kas pārdod visu, sākot no pašu meistarojumiem līdz viltotām lupatām no visiem slavenākajiem pasaules zīmoliem. Maija ir sajūsmā par vīriem, kas, sasēduši aiz šujmašīnām, darina un izšuj krāšņus sieviešu tērpus. Maigākām dvēselēm gaļas tirdziņā viegli kļūt par veģetāriešiem — smirdoņa, vistiņas pusaizlauztām kājām un izkāmējuši kaķi, kas kāri skatās uz nodīrātiem kamieļiem. Bet nekas, vakariņās tomēr izvēlēsimies gaļu.
Pirms brauciena, drudžaini smeļoties informāciju par ramadāna izpausmēm, tikām lasījuši, ka pilsētas teju izmirst, taču Fēsā to faktiski nejūt. Varbūt katra piektā tirgotava tiešām nav atvērta, īpaši jau ēstuves, tomēr cilvēku tik un tā ir daudz. Nekur pūlī nemana, ka kāds ēstu vai dzertu. Dienā neviens arī nepīpē, un tas ir lieliski, jo pēc rieta pīpē teju visi un rada pamatīgu dūmu mākoni. Ielas kļūst izslaucītas tikai līdz ar tumsas iestāšanos, kad vairākums marokāņu dodas mājup ieturēt svētku vakariņas pie ģimenes galda, tomēr neilgi pēc tam pilsētā atgriežas dzīvība. Arī paši vismaz publiski cenšamies turēt sevi ramadāna rāmjos neēdot un nedzerot. Karstums gan ir tāds, ka ēst īpaši nemaz negribas. Dienā pa kluso daudz dzeram, apēdam kādu pankūku un notiesājam pāris sulīgu persiku. Pēc tumsas, protams, tradicionālais sautējums tažīns un kuskuss.
Jau pirmajā dienā iemantojam sev simtiem "draugu" tirgotāju izskatā un pārdesmit ienaidnieku, no kuru palīdzības esam atteikušies. Pēc pirmajiem soļiem pilsētas ielās mūs nepārprotami pārņem sajūta, ka, ieraugot eiropiešus, marokāņu acīs iedegas spilgtas dolāru zīmītes, sak, nekā personīga, tomēr jāpaskatās, ko no šī āmura iespējams izsist. Neveiksme naudas noslaukšanā spēcīgi sit pa marokāņu pašapziņu, tāpēc viņi var kļūt riebīgi.
Fēsā (arī citviet Marokā, tomēr ne tik izteikti) lielākā sērga ir viltus gidi — īpaši nekaunīgi ir pusaudži. Atliek tikai apstāties un ieskatīties kartē, kad klāt ir sīkais, kurš sakās esam labākais gids visā Marokā un, protams, biedē, ka bez viņa vecpilsētā apmaldīsimies. Cenšos pieklājīgi atteikt, tomēr šāda taktika nestrādā, atliek vien jaunekli ignorēt. Labu gabalu nostaigājis mums līdzi un beidzot sapratis, ka darījuma nebūs, viņš velta mums lamas un draudus angļu valodā, tomēr viņa vārdu krājums ir smieklīgi niecīgs (dažas f**k modifikācijas), tāpēc saņemam "pēc nopelniem" arī franču un arābu valodā.
Dienas gaitā šādi gidi uzrodas ar apbrīnojamu regularitāti — vieni ilgstoši dīc, citi vienkārši sāk iet pa priekšu, saucot: "Follow me!"¹ Topa lieta viltus gidiem ir piedāvāt aizvest uz slavenajām Fēsas ādas krāsotavām. Lielākas un mazākas, tās ir dažādās vecpilsētas malās. Pēc kartes spējam tās atrast paši, diemžēl tuvumā tām netiekam, bet uzmācīgie tipi ir tā apnikuši, ka pasakām nē principa pēc un paliekam, krāsotavas neredzējuši.
Pieaugušie nav tik uzmācīgi, un viņu taktika ir cita. "Hei, draugs (brāli), atceries, vakar tikāmies," tieku uzrunāts desmitiem reižu dienā, lai arī redzu šos cilvēkus pirmo reizi mūžā. "You have very nice gut,"² saņemu kārtējo komplimentu par kaķi uz sava T krekla un nodomāju, ka Fēsa tiešām prasa baigās iekšas. Maijai ir nedaudz vieglāk, viņai piesienas mazāk, jo sievietes jau lēmumus nepieņem. Kopumā pirmajā dienā esam turējušies gana braši — naudu lieki iztērēt neesam piespiesti, un ar internetā nejauši atrastu Fēsas vecpilsētas karti mums ir izdevies turēties iecerētajos maršrutos, lai arī brīžiem ir sajūta — beidzot arī mums ir gadījies nomaldīties.
DOMAS PAR PASAULES KĀRTĪBU
1.septembris. Latvijā bērni sāk iet skolā, bet Fēsas vecpilsētā galvenokārt iziet dzīves skolu. Nolemjam apliecināt savu kulturālo dabu un apmeklēt vienu no retajiem pilsētas muzejiem — par koka izmantošanu Marokā. Ekspozīcija īpaši neaizrauj, taču acis priecē bijušās tirgotāju caurbrauktuves atjaunotais interjers. Marokai raksturīgi, ka ēku krāšņums ir vērsts uz iekšu un no ārpuses maz ko saskatīsi, tāpēc ir vērts ielīst visur, kur to var izdarīt. Muzeji un restorāni ir balto cilvēku geto, nevienu vietējo tur nesastapt.
Ap pusdienas laiku tukšas kafejnīcas saimnieks mūs aicina uz fish&chips³. "Ir taču ramadāns," cenšamies atjokot, taču, ja nav noticis darījums, Marokā jokus nesaprot, tāpēc saņemam nopietnu atbildi, ka tūristiem jau nu nekāda gavēņa nav. Nedaudz paejam nost no tūristu takām un nokļūstam rajonā, kur izģinduši vietējie atkritumiem pilnā upē spodrina pārdošanai domātos metāla traukus. Protams, prātā iezogas domas, ka mūs dzīve tomēr ir lutinājusi.
Izmēģinām jaunu taktiku, kā tikt vaļā no uzmācīgajiem arābiem, — uz jautājumiem atbildam latviski. Pāris pirmās reizes šķiet, ka jaunais paņēmiens strādā, taču nekā nebija — mūsu nevēlēšanās komunicēt tiek novērtēta kā rasisms, Maijai tiek diagnosticēta paranoja, turklāt vēl saņemam draudus, ka tumšākās vecpilsētas ielās Āfrikas brāļi ar mums izrēķināsies. It kā tukši draudi, tomēr nepatīkami. Par spīti mutiskajiem uzbrukumiem, dodamies pētīt arī nomaļākas ielas, kur cilvēku pūļi izgaist, un nonākam klusā tukšumā. Būtu Eiropa, droši izložņātu visus kaktus un pažobeles, bet šeit tomēr neomulīgi. Labā ziņa pašiem sev — joprojām izdodas neapmaldīties.
Vēlā pēcpusdienā nolemjam nokļūt uz kāda no Fēsas vecpilsētu ieskaujošajiem pakalniem. Ņemam taksometru, nosaucam taksistam vajadzīgo vietu, bakstām ar pirkstu kartē, tomēr tik un tā tiekam aizvesti aplam. Ar otro piegājienu nokļūstam iecerētajā vietā, atkal pārmaksājam, un nepamet doma, vai neveiksme bija komunikācijas kļūme vai tomēr mūs vienkārši tina ap pirkstu. No kalna beidzot ieraugām Āfrikas lielāko mošeju. Mute vaļā nepaliek, tomēr kopumā skats uz vecpilsētu ir iespaidīgs. Pilsētas pamalē kūp melni keramikas cepļu dūmi.
Vakarā sēžam uz viesu mājas jumta un ar glāzi viskija atpūtinām uzvilktos nervus. Skatiens slīd pāri māju jumtiem, veramies zvaigznēs, kuras te ir blāvākas nekā Latvijā, un klausāmies tālos satiksmes trokšņos.
PAR CILVĒCĪBU
Gatavojoties prombraukšanai, dodamies pirkt vilciena biļetes. Padsmit minūšu brauciens ar taksometru izmaksā ap 50 santīmiem. Dzelzceļa stacija atrodas jaunajā pilsētas daļā — plašas avēnijas, bezsejaina 70.gadu arhitektūra, cilvēki daudz modernāki, un beidzot gandrīz neviens neuzmācas, tikai daži ubagi. Jaunajā pilsētā ramadāns jūtams izteikti — slēgtas daudzas ēstuves un iestādes, arī tirgus pamiris. Tomēr, ja būtu bijusi īpaša vēlme pusdienot, badā nebūtu palikuši.
Uzskrienam virsū pilsētas tūrisma informācijas birojam. Palielā telpā tukša lete, aiz kuras garlaikojas pusmūža onkulis. Uzskatāma tūrisma piedāvājuma nav nekāda, lai arī Marokas karalis ir izvirzījis ambiciozus tūristu piesaistes mērķus.
Pa sakarsētajām ielām kājām dodamies atpakaļ uz vecpilsētu. Tās pievārtē atrodas izbijis ebreju rajons, tagad kārtējās paplukušās tirdzniecības ielas. Te atkal uzbrūk viltus gidu bari. No šiem prātvēderiem uzzinām, ka vecpilsēta šodien esot slēgta, taču viņi mūs, protams, varot "pa blatu" tajā ievest. Kādam uzmācīgākam gidam piedāvāju darījumu — ņemšu viņu par pavadoni, ja viņš pateiks, kādā valodā runāju. Viņš izgāžas un apvainojas, tomēr steidz vēl piedāvāt nopirkt vismaz gandžu4. Parasti par valodu pirmais minējums ir portugāļu, tad spāņu, kāds ir dzirdējis pat par poļiem un čehiem, bet, kad sakām, ka esam no Latvijas, netic, ka tāda valsts vispār eksistē.
Tikām lasījuši, ka Marokā brūvē dažas alus šķirnes un ir gana labi vīni, liela daļa no tiem topot tieši Fēsas apkārtnē. Ir skaidrs, ka prombraukšanas vakarā vajadzētu tos nogaršot, tāpēc dodamies uz šikāko lielveikalu pilsētas nomalē. Lielveikals kā lielveikals, cilvēkiem pārtikas pilni rati, bet... alkohola nav. Labākais piedāvājums ir vācu bezalkoholiskais alus. Ramadāna laikā alkohols netiek tirgots.
Vakariņās dodamies pie restorāna saimnieka Tami, kurš ļoti lepojas ar to, ka saņēmis visai atzinīgus ceļveža Lonely Planet un britu avīzes Guardian novērtējumus. Tažīns ir ļoti labs, vistas kuskuss — garša interesanta, bet kuskuss auksts, tāpēc no manis jūsmīgu atsauksmju nebūs. Tami, kurš pāris kvadrātmetru lielajā virtuvē saimnieko kopā ar brāli un pusaudzi dēlu, ir hiperaktīvs un nevienam neļaus paiet garām savai ēstuvei neuzrunātam. Kamēr Tami šiverē virtuvē, viesu piesaistīšana tiek uzticēta dēlam, taču viņam vēl daudz jāmācās, tāpēc sīkais pāris reižu no tēva dabū pa ausīm par nepietiekamu aktivitāti.
Pie Tami satiekam sirmu vīriņu, kurš ar lepnumu nēsā oficiāla tūrisma gida nosaukumu. Ko mēs domājam par politiku, viņš jautā. Viņš personīgi ienīstot četrus cilvēkus un kā pirmo nosauc Toniju Blēru. Turpināt uzskaitījumu onkulītis piemirst. Visvairāk viņam žēl bērnu, kuri cieš no politiķu nepārdomātajiem lēmumiem. Galu galā vienojamies, ka svarīgākais, lai cilvēki būtu cilvēcīgi. "Jā, tā tas ir," pacēlis gaisā pirkstu, atzinīgi manis teikto novērtē sirmais kungs.
Vīnu nedabūjuši, domājam, kā piepildīt pēdējo vakaru. Izvēle krīt par labu tējas dzeršanai un cilvēku vērošanai. Noskatām divas tējnīcas vecpilsētas centrālās ieejas abās pusēs un izvēlamies iet pie večuka, kuram allaž ir mazāk klientu nekā pretējās puses konkurentam. Tradicionālā marokāņu piparmētru tēja šķiet nedaudz par saldu, tomēr kopā ar ielas kņadu sniedz patīkamu vakara baudījumu — apkārt skraidelē reaktīvu bērneļu bari, lielākie un nopietnākie iesit roku augļu tirgošanā, pusaudži dodas uz tuvējiem tingeltangeļiem, narkotirgoņi un krāpnieki turpina medīt tūristus, pieaugušie dodas mājup, bet pa jumtiem klīst kaķi ar Kleopatras seju.
1Seko man
2Tev ir ļoti skaists vēders
3Zivis ar frī kartupeļiem britu gaumē
4marihuāna
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.