Pīļu ģimenei te patīk, rudenī putni aizlido uz siltām zemēm, bet pavasarī noteikti atgriežas un atkal perē. Puskilometru no avotiem atrodas Mežuļu termināls. Atbraucējus te pirmie sagaida varenie kranči Džeks, Puika, Brālis, Romis un Melnis - katrs savā iežogojumā, pie savas oriģinālas būdas. Visi pieci apaļīgi, dzīvespriecīgi, komunikabli. Pagalmā mums pretī ļepato sestais - dzīvespriecīgais Muris. Nemaldināšu lasītājus - pati biju pārsteigta par to, ka tradicionālais kaķu vārds iedots suņupuikam, pēc kura ķepu lieluma var spriest, ka dienās no viņa izaugs kārtīgs sargs.
Labās mājas
Vai SIA Venden vajag tik daudz četrkājainos sargus? Mežuļu
termināļa vadītājs Agris Liepiņš lepojas: "Mēs mīlam dzīvniekus, un
te mums ir tāda kā sava veida patversme."
Sākums gan neesot bijis diez cik veiksmīgs. Agris atceras: "Pirms pieciem gadiem iegādājāmies jauku vilciņu, bet kādā brīdī viņš iznāca uz ceļa un mašīna sunīti nobrauca. Nolēmām, ka ar maziem suņiem vairs neņemsimies." Darbinieki toreiz aizbrauca uz Valmieras suņu patversmi meklēt jaunus sargus, bet tur nekas piemērots neatradās. Vēlāk tomēr atveda divus suņu vīrus - Džeku no Cēsīm, kur viņš sargāja gaļas furgonu, un Argo no Valmieras. Diemžēl Argo, kuram patika klīst pa mežu un dzenāt stirnas, kādā reizē vairs nepārnāca. Viņu nošāva mednieki. Agris atceras - tas notika pirms trim gadiem 26.decembrī. Argo būda palika tukša, vajadzēja citu suni vietā, jo Mežuļu teritorija ir 58 ha liela. Bez sargiem neiztikt. Agris stāsta, ka tajā vasarā Mežuļos saradās četri suņu puišeļi. Divi drīz vien nokļuva labās mājās, bet divi - Puika un Brālītis - izauga un joprojām dzīvo Mežuļos. Ņemot vērā agrāko bēdīgo pieredzi, suņus dienā vairs vienus pašus staigāt nelaiž, un ceļš aiz Mežuļiem viņiem ir aizliegtā zona. Tāpēc pa dienu četrkājainie sargi mīt voljērā. Tur ir gan plašums, gan ēdiens un ūdens. Agris skaidro, ka par suņu apkalpošanu uzņēmumam noslēgts līgums ar Vetservisu, kur tiek gādāta sausā barība. Mežuļu termināla suņi ir vienīgie Latvijā, kuri dzer Venden ūdeni, cik grib un kad grib. Agris smejas: "Viņi mums ēd labāko sauso barību, un dzer labāko ūdeni, tāpēc tik brangi un veselīgi!" Ja vaicātu suņiem pašiem, tad viņi, protams, vienā balsī apgalvotu, ka galvenais tomēr ir ikvakara izskriešanās mežos un pļavās. Tā pa īstam, no sirds, kopā ar Agri vai kādu citu Mežuļu darbinieku.
Aprīļa bērns
Ražotnes pastāvēšanas laikā patvērums Mežuļos dots vienpadsmit
suņiem. Venden valdes loceklis Juris Ivanovs dzīvo Plakanciemā, kur
daudz vasaras mājiņu. Tas nav nekas jauns - cilvēki vasarā paņem
kucēnus, bet rudenī, kad pārceļas atpakaļ uz pilsētu, četrkājainos
vasaras draugus pamet likteņa varā. Cik neplānoti viņi uzrodas,
tikpat nemanāmi četrkājaiņi atrod sev mājas. Mežuļos arī ar Jura
palīdzību tiek atgādāti īsti kaulu kambari, bet uz jaunām mājām
dodas labi ēdināti, vakcinēti, gudri suņi ar visiem dokumentiem
Piemēram, atbrauc Venden klienti, viņiem iepatīkas kāds suns -
lūdzu, izaudzis ir, ņemiet, kaut te pie katra jau pierasts. Agris
stāsta gluži neticamas lietas - reiz atvests noklīdis retas šķirnes
pārstāvis - Rodēzijas ridžbeks, kuram pat kakla siksna bijusi, taču
viņa īsto saimnieku atrast neizdevās. Ridžbeks te uzkavējies tikai
trīs dienas. Suni paņēmis termināla bijušais vadītājs. Šopavasar
Juris atkal zvanījis - klau, te Plakanciemā mums atkal ir viens
četrkājainis! Tas bija mēnesi vecs kucēns. Superīgs, darbīgs. Vēl
pavisam maziņš. Mežuļos apkārt lauki un meži. Jaunulis ātri iejutās
un metās ķert un stiept mājās peles. Likumsakarīgi viņam tika vārds
Muris. Agris smej: "Kaķa mums nebija, tagad ir!" Muris ir bičotājs.
Viņš pamana, kurš kumosu liek mutē, tam klāt. Šiverīgs puišelis.
Agris saka: "Laikam jau nedosim projām, viņš ir mūsējais!"