Krista Svalbonas atzīst, ka viņu vienmēr ir saistījušas domas par mājām un pārcelšanos, jo viņas vecāki ASV
ieradās kā imigranti un bēgļi. «Mani vecāki ir dzimuši Latvijā un Lietuvā, pēc Otrā pasaules kara beigām viņi
astoņus gadus pavadīja pārvietoto personu nometnēs Vācijā, līdz beidzot viņiem ļāva emigrēt uz ASV. Esmu
izpētījusi daudzus arhīva materiālus un izstādē Pārvietošana no jauna iztēlojos un atklāju savu vecāku
bēgļu ceļa vēsturi,» stāsta autore.
2019. gadā, ceļojot pa ASV un Kanādu, Krista Svalbonas ir intervējusi un fotografējusi 100 bijušos Baltijas bēgļus Ziemeļamerikā. Māksliniece veido pārdomātas darbu sērijas, pielietojot dažādas tehnikas. Izmantojot fotogrāfiju kā realitātes dokumentāciju un pievēršoties nopietnam tēmas izpētes posmam, viņas mākslas darbos izkristalizējas mājas un dzimtenes aktuālie jautājumi.
Stāstot par izstādes tapšanu, Krista Svalbonas atklāj: «Manas ģimenes bēgļu gaitas saistās ar vēstures
posmu, kad daudzi devās prom no savām mājām un dzimtenes, jo viņiem nebija pieņemams valdošais
politiskais režīms. Manu vecāku bērnības mājas bija bezpersoniskas, citām civilajām un militārajām
vajadzībām celtas būves, kas tika pielāgotas, lai tajās izmitinātu tūkstošiem pēckara bēgļu. Vecāku atmiņās
šis mājoklis vienmēr bija kā pagaidu dzīvesvieta un es nevarēju iedomāties, ka pati kādreiz ieraudzīšu šīs
ēkas. Izpētot arhīvu materiālus, man izdevās atrast, apmeklēt un nofotografēt daudzas reālas ēkas bijušo
pārvietoto personu nometņu vietās Vācijā.
Šodien šīs ēkas neliecina par pēckara bēgļu nemierīgo dzīvi, kuri gadiem ilgi bija iestrēguši nenoteiktībā un
nezināja, kāda nākotne viņus gaida. Lai labāk izprastu viņu grūtības, es izpētīju Baltijas bēgļu vēstuļu arhīvu,
kurā apkopotas Amerikas Savienoto Valstu, Kanādas un Apvienotās Karalistes valdībām sūtītās vēstules.
Tajās viņi lūdz pārtiku, gultas veļu un medikamentus un cenšas izskaidrot, cik baiss liktenis viņus sagaida, ja
viņus repatriēs uz Padomju Savienību.
Šos sāpīgos stāstus, kas ir bēgļu piedzīvoto kara traumu atbalss, es atainoju fotogrāfijās. Darbi ir teksta un
attēlu sintēze, kur bēgļu vārdi veido kopattēlu un no mežģīnēm līdzīga teksta ēku attēli kļūst trausli kā cilvēku
dzīvības, kas tajās bija izmitinātas. Katrs no šiem daudzslāņainajiem gabaliņiem kļūst par puzli, kuru es
cenšos salikt, kamēr vēsture nav zudusi uz visiem laikiem. Tā ir manas personīgās pieredzes, manu vecāku
un viņu paaudzes zūdošo atmiņu kompozīcija. Es vēlos izgaismot šo gandrīz aizmirsto vēsturi, kas
vienlaikus runā arī par mūsdienu piespiedu migrācijas procesiem.»