Kņada ap Kannu kinofestivāla norises vietu nemazinās, biļetīšu prasītāji ar lūdzošiem plakātiņiem drūzmējas pie jūras krastā esošās festivāla pils ieejas kā zvirbuļi. Aizvadītās nedēļas nogalē — festivāla ieskrējiena periodā — palikusi jūsma par Vudija Allena filmas Vikija, Kristīne, Barselona šarmu, ņemšanās ap Spīlberga&Lūkasa Indiana Džonss un kristāla galvaskausa karaļvalsts pirmizrādi. Laiks pievērsties ne vairs brošām pie festiņa atloka, kādas ir abas minētās ārpuskonkursa filmas (tās, visticamāk, nonāks Rīgā), bet pašam konkursam.
Vai būs trešais zars?
Kā jau ziņots, par Zelta palmas zaru — planētas prestižāko festivāla balvu — sacenšas 22 filmas. Ģeogrāfiskās pārstāvniecības raisītas simpātijas var likt pie malas — Austrumeiropas valstis šogad nav bijušas festivāla veidotāju intereses objekts. Kaut bez "vecās" un "jaunās" Eiropas tematikas neiztikt. Par vienu no spēcīgākajiem konkursa "elementiem" droši uzskatāma beļģu režisoru brāļu Dardēnu filma Lornas klusēšana/ The Silence of Lorna. Brāļi Luks un Žans Pjērs Dardēni ir īpaša parādība — viņi ir vieni no retajiem divu Zelta palmas zaru īpašniekiem (līdzīgi kā Emirs Kusturica). Abu pusmūža beļģu askētiskais, tajā pat laikā eleganti tīrais un precīzais stils, ko viņi ir demonstrējuši abās savās iepriekšējās filmās Kannu uzvarētājās — Roseta un nesenajā Bērns, ir rafinēta vienkāršība. Dardēni veido mazbudžeta darbus, askētiskus un tajā pat laikā precīzi fokusētus stāstus, kuros spriedze un likteņu dramatisms kulminē līdz eksplozijai. Bērns (bijis Rīgas festivālos) bija stāsts par jaunu zagli, kurš nolemj pārdod pats savu bērnu. Savukārt Lornas klusēšanas galvenā varone ir jauna albāņu sieviete Lorna, kura apprecējusies ar narkomānu, lai iegūtu Beļģijas pavalstniecību. Nākamais precību organizētāju plānā ir "nejauša" narkomāna nāve no pārdozēšanas, Lornas, jau Beļģijas pilsones, atraitnība un tālākas peļņas precības ar kādu krievu — arīdzan kārotās Beļģijas pilsonības vārdā. Iecerētais neizdodas, Lornā (ko tēlo jau neoficiāli Kannu atklājuma godā ieceltā jaunā Kosovas aktrise Arta Dobroši) pamostas dzīvas emocijas pret "vīru", nāvei nolemto narkomānu (lomā aktieris, kurš bija arī Dardēnu filmas Bērns atklājums — Džeremijs Renjē).
Prese zīlē, ka šī būs tā Dardēnu filma, kas, pateicoties trillera spriedzei, varētu padarīt šos festivāla mīluļus ne tikai par rekordistiem — trešā Zelta palmas zara — ieguvējiem, bet "sadraudzināt" viņus arī ar plašu auditoriju.
Vispārinot estētiskās tendences, kas dominē šā gada konkursa filmu stilistikā, tās varētu dēvēt par sava veida neoreālismu/neobrutālismu. Filipīniešu starts konkursā ar filmu Serrviss//Service bija atklāti provokatīvs. Filmas režisors Brilliante Mendoza skrupulozi, radot dokumentālas klātesamības ilūziju, izseko kādas ģimenes dzīvei, kuru bizness ir pornokinoteātris ar nosaukumu Family. Naturālas detaļas, raupjš fizioloģisms un tajā pašā laikā mutuļojošs realitātes slānis — tāds ir starptautiski nepazīstamā filipīniešu kino piedāvājums. Dzīves plūsmas raupjumu piedāvā arī brazīliešu konkursa filma Linha de Passe/Aizsardzības līnija, kas ļauj runāt par jaunas tendences aktualizēšanos starptautiskajos kinomodes viļņos, ko nereti rada pats Kannu kinofestivāls. Dauzonīgajai, pašpuiciskajai brutalitātei, ko savulaik aizsāka amerikānis Kventins Tarantīno, dāņu un Larsa fon Trīra ziemeļnieciskajam raupjumam nu seko ģeogrāfiski eksotiski cinema verite (kino kā patiesība) meklējumi. Pārliecinošu rokrakstu un grodi būvētu dramaturģisku karkasu šim virzienam piešķir brazīliešu režisoru Valtera Sellesa un Danieles Tompsones kopdarbs Aizsardzības līnija. Vēstījums par kādas ģimenes — pusmūža sievietes mājkalpotājas un viņas trīs dēlu — dzīvi Sanpaulu. Katrs no viņiem ir apsēsts ar nerealizējamu sapni — viens puika vēlas atrast savu nekad nesatikto tēvu, otrs brālis vēlas kļūt par profesionālu futbola spēlētāju, trešais — kurjera darbu naudas vārdā nomaina pret laupīšanas biznesu...
Īstvuda trumpji
Otrdien savu filmu Maiņa/Changeling presei priekšā cēla Klints Īstvuds — vairākkārt oskaroto klasiķi nemulsina jautājumi, kālab viņš uzskata par vajadzīgu piedalīties konkursā. Īstvuds un filmas zvaigzne Andželina Džolija ir pārāk spēcīgs tandēms, lai viņiem būtu nepieciešamas Kannu balvas. Arī šī lielbudžeta Holivudas drāma respektē ja ne dokumentālismu kā estētiku, tad dokumentālus materiālus gan. Filmas pamatā ir reāls stāsts — 1928.gada Losandželosa. Kristīnes Kolinsas (Džolija) deviņgadīgais puika pazūd bez pēdām, turpmākais ir izmisušas sievietes cīņa ne tikai par dēla atrašanu, bet arī pret policiju. Policijas pārstāvji atšķirībā no Džolijas varones uzskata, ka puika, kas atrasts otrā Amerikas galā un līdzīgs pazudušajam, ir meklētais. Mātes argumenti — tas nav mans dēls — netiek ņemti vērā, jaunā sieviete tiek ieslodzīta psihiatriskajā klīnikā. Īstvuda filma ir dramatiska un vērienīga, cilvēciskās traģēdijas te savijas ar korumpētības un indivīda uzdrīkstēšanās tēmu, neiztiekot arī bez masu slepkavas līdzdalības. Īstvuds apgalvo, ka esot bijis uzticīgs faktiem, Džolija pierāda, ka no Holivudas zvaigznes statusa brīvajā laikā ir laba dramatiskā aktrise, kas lomā ielikusi daudz personisko emociju. Festivāla laureāti būs zināmi jau sestdienas vakarā.
Plašāk lasīt www.diena.lv