V ispirms jau brilles, ar ko šo kino uztvert (3D kino gan esot tāds IMAX nabagiem, tak, kamēr mums tāda supergigaekrāna kinoteātra Rīgā vēl nav, paldies par to pašu...), tad — romantiskā fantasta Žila Verna dēku romāns Ceļojums uz Zemes centru (tiesa, ražīgajam autoram šis nav tas veiklākais rakstu darbs) par zemeslodes dzīlēs, precīzāk, pašā Zemes bumbas centrā mītošu savrupu, citu pasauli, kuru ir spiesti atklāt trīs bezbailīgi ceļotāji ar visiem atbilstošajiem "pričindāļiem": liesmojošas lavas sprādzieniem, baisiem ugunsgrēkiem, dinozauriem, kas to vien gaida, kā kādam ieķert stērbelē, vai gigantiskām pazemē dīgstošām dzīvām puķītēm, milzīgām mušmirēm un citām psihedēliskam lietojumam paredzētām sēnēm, tā ka dažnedažādu atrakciju pietiks gan filmas varoņiem, gan skatītājiem. It īpaši tiem astoņgadīgajiem puišeļiem, kam datora sintētiskās pasaules stimulācijas nav nomākušas prieku par tādiem vecmodīgiem trikiem kā lēkāšana pa akmeņiem šķidras lavas straumē vai prasme fiksi aizmukt starp kokiem, ja pakaļ drasē aptracis dinozaurs vai kāds cits lopiņš pterodaktilspitekantrops, vai laikus prast iedarbināt kādas antīkas braucamietaises motoru. Tak izrādās, Zemes dzīlēs mūsu filmas ceļotāji tomēr nav pirmie! Režisors debitants Ēriks Brēvigs labi zina, uz kurām skatītāja uztveres pogām vajag spiest, lai šīs lieliskās vizuālās atrakcijas nostrādātu uz pilnu klapi (un nekam citam filma patiešām nav domāta — tā neder pat par uzskates līdzekli bioloģijas vai zooloģijas stundās skolasbērniem) — Brēvigs ilgu laiku bijis vadošais speciālists specefektu realizēšanā Holivudā.
Tomēr pats galvenais specefekts ir nudien oriģinālā aktieru kombinācija: papiņa loma uzticēta dēkainim, mūmiju dzenātājam Brendanam Freizeram ar ideālo un simpātisko "mūžīgi puspieaugušā bērna" fizionomiju, savukārt puiku tēlo saviem gadiem ļoti nopietnais Džošs Hačersons — talantīgais pusaugu puika, kuru bija vērts iepazīt lieliskajā, nopietnajā, pat traģiskajā filmā bērniem Tilts uz Terabitiju. Šis duets — infantilais Freizers iepretim saprātīgajam Hačersonam — nostrādā perfekti un pierāda veco patiesību — ir, ir uz pasaules ne mazums vīriešu, kas nekad nekļūst pieauguši, tikai, pasarg die"s, nedrīkst laist viņus sprādzienbīstamās teritorijās, piemēram, politikā.
Un vēl. Mani rietumu kolēģi visi kā viens jūsmo par filmas kadriem, kuros Brendana Freizera varonis savā rīta higiēnas pusstundā pamatīgi pucē zobus un visu putaino mutes saturu spļauj tieši skatītājiem dvēselē, tfu, nē, virsū!
3D specefektā tas spļāviņš patiešām liek zālei noelsties un aizmiegt ačteles. Cits jautājums — diez ko teiktu pats Žils Verns, kad tālajā nākotnē — mūsdienās ieraudzītu pilnu kinozāli ar savādiem mutantiem, kas blenž uz baltu ekrānu, galvā uzstūķējuši dīvainas brilles?