Nevēlamie kaimiņi

Situācijas apraksts Kalifornijā draud plašumā vērsties regulārā šī štata nelaime — vasaras ugunsgrēki. Tādēļ L.A. priekšpilsētas labiekārtotajā, perfektajā rajonā Leikvjū (no šejienes arī filmas oriģināltituls Lakewiew Terrace), kurš — diemžēl tā nu ir sanācis — cieši robežojas ar gluži citu pasauli — "suburbijas" sociāli nelabvēlīgu kriminogēna bardaka rajonu, labnodrošinātie pilsoņi amerikāņi gatavojas ļaunākajam — vienlaikus cīņai ar liesmām un saasināto sociālo spriedzi, kura var izpausties — un, protams, arī beigu galā izpaudīsies visā savā krāšņajā šķiriskajā un rasu naida pretīgumā! — kaut vai kā elementāri grautiņi vai marodierisms (atcerēsimies neseno Jaunorleānas šokējošo kriminālo pieredzi, kad nacionālās katastrofas — šaušalīgo plūdu — laikā daudzi sociāli maznodrošinātie nēģeri ne tikai izlaupīja bagāto īpašumus, bet pat nogalināja ienīstās sugas indivīdus; par 47 šādiem kriminālprocesiem nelabprāt mīl runāt ASV). Šāda sprādzienbīstama uzbudinājuma gaidās elegantā Leikvjū privātmājā notiek jurģi — namā ievācas tipiska jaunlaulāto ģimene, kuras "īpatnība" ir tā, ka vīrs ir smuks anglosaksis, bet sieva — ne mazāk glīta mulate, turklāt šīm starprasu laulībām bonusā nāk krietni rūgtens fons: izrādās, māja ir pirkta par pārāk bagātās līgavas tēva naudu, kuram dikti nepatīk gan šī "asiņu sajaukšana", gan tas, ka topošais znotiņš nekā diža, vismaz taustāmajā nozīmē, sev pūrā vis līdzi nepiedāvā — vien teicamu izglītību, labsirdīgu, pat mīkstu raksturu un milzīgu mīlestību. Jaunizceptais vīriņš Kriss Metsons (pārāk glītais un tikai šķietami neemocionālais Patriks Vilsons no Eņģeļiem Amerikā un Bērnu spēlītēm) tik vien atļaujas, kā paslepus no dievināmās sieviņas pa ceļam no darba augstskolā savā autiņā izpīpēt, — tak nē, ne jau "kāsi" — beznikotīna cigaretīti! Un paklausīties hiphopu. Lai mājās ar pilnu kaisli nodotos laulības priekiem — un ne tikai guļamistabā, bet arī, teiksim, plašajā piemājas dārziņā ierīkotajā dzidri zilajā baseinā. Kā jau tas notiek, jaunajiem namīpašniekiem — jaunlaulātajiem pirmais rituālais punktiņš ārpus seksa priekiem ir, kā jau pieklājīgiem jauniešiem klājas, drusciņ socializēties — nu iepazīties ar vistuvākajiem kaimiņiem. Filmas iesākumā nevienam, pat skatītājiem, prātā neienāk, ka pārim kaimiņos mīt elles izdzimums: nēģeris — fašists ar maniakālu noslieci uz vardarbību. Tikmēr pati pilnība — priekšzīmīgs Losandželosas policists Ābels Tērners (Semjuelam L.Džeksonam beidzot tikusi loma, kurā viņš demonstrē pilnu aktieriskā temperamenta izpausmju paleti) sabiedrībai un darba kolēģiem izrāda savu nevainojamo morālo stāju, bezierunu principialitāti, absolūtu neuzpērkamību un citas ideālajam likuma sargam obligātas īpašības, bet mājās turpina stingrā priekšnieka lomu ar saviem diviem bērniem. Nu varbūt Ābels drusku ar to stingrību pārspīlē, tak viņu var saprast — policists vēl nav atjēdzies no nesenās sievas nāves... Laikam jau arī šī grūti dzīstošā dvēseles trauma ir cēlonis Ābela, kā šķiet, emocionālās pašaizsardzības nastai — viņa joki ir tādi paraupji, lai neteiktu ciniski un, kā lai maigāk raksturo, pārāk dīvaini. Piemēram, viņš pēc darba tik intensīvi turpina pildīt apzinīgā policista lomu, ka sācis regulāru patrulēšanu savā māju rajonā un cītīgi seko, kā dzīvo visi viņa kaimiņi, sastādīdams par katru detalizētu dosjē. Nīla Labjūta filma kā reiz kalpo par kārtējo uzskatāmo pierādījumu pārliecībai, ka jebkurai medaļai ir ne tikai divas, bet pat trīs puses, turklāt grūti noteikt, vai tā "spīdīgākā" un glītākā ir tā labākā. Konflikts Protams, jau pirmajā acumirklī ir skaidrs, ka viegli ar tik principiālu cilvēku, kāds ir policists Tērners, Metsonu pārim nebūs. Viņi, ja drīkst tā raksturot, ir liberāli jaunieši, viņš — kārtīgs konservatīvo dzīves vērtību sargs. Pirmā neveiklā vārdu apmaiņa starp kaimiņiem, pēc virknes "patruļjociņu", izceļas tādēļ, ka policistam Tērneram kārtības un drošības labad ir mendele naktīs savā teritorijā ieslēgt jaudīgus prožektorus (jo — skaidra lieta — Leikvjū tuvojas ugunsgrēki, tādēļ jātur acis vaļā, un arī kriminālais rajons aiz Leikvjū terasēm nesnauž!). Diemžēl prožektoru žilbinošā gaisma "pārkāpj" Tērnera dārziņu un... traucē Metsoniem naktīs gulēt. Nākamā vārdu apmaiņa nu jau konflikts — rodas brīdī, kad saniknotais Ābels ierodas pie Metsoniem ar kategorisku pavēli izbeigt rīkot lopiskas izdarības viņa mazgadīgo bērnu acu priekšā! Policists ne reizi vien pats vērojis, cik saldkaisli jaunais pāris ņemas pa baseinu — nu ne jau ūdenī viņi plunčājas! Nē, nē, Tērneram nekas nav iebilstams pret starprasu laulībām, taču demonstrēt dzimumaktus viņa bērniem gan viņš neļaus. Vārdsakot, arī Latvijas pilsoņi, kas nedzīvo privātmājās un nav pat precējušies ar kādu tur ķīnieti, gruzīnu vai, dies"pas", melno, var iedomāties, ko nozīmē sīki sadzīviski kašķi ar kaimiņiem. Te viņiem liekas, ka tieši jūsu "nezvērs" (kaķītis Muris vai sunītis Sāra) ir apmīzies kāpņu telpā, te viņiem rādās, ka tie esat jūs, kas regulāri naktīs trepju telpās pīpē vai ved ciemos aizdomīga paskata personāžus... Šiem kašķiem piemīt kāda neizbēgama īpatnība — tie mēdz pāraugt iracionālā karastāvoklī, pat ja jūs ik pēc stundas kaimiņiem sirsnīgi lūdzat atļauju elpot — nu vismaz savā dzīvoklī.Morāle Bet dižais joks ir tāds, ka Labjūta filma tikai maskējas ar izteiksmīgām starprasu naida bildēm, kādas "politkorektajā" Amerikā bieži kļūst par publisku diskusiju objektu (ne velti filmā ir pieminēta bēdīgi slavenā Rodnija Kinga lieta, kad 1991.gadā baltie policisti niecīga sadzīves konflikta dēļ līdz nāvei piekāva melnādaino). Pirmā Labjūta provokācija jau ir tā, ka S.L.Džeksona melnādainais policists ir tas baltos nīstošais sadists un psiholoģiskā terora rīkotājs veselā kvartālā! Ir pilnīgi skaidrs, ka Amerikā neīstenosies Martina Lutera Kinga sapnis par balto puisīti, kas rociņās saķēries ar melnādaino meitenīti, saulaini smaidot, soļo nākotnē. Pat ja ASV vēlēšanās uzvarēs Baraks Obama. Amerikā Labjūta filmu stipri kritizē, ka — jo tuvāk finālam, jo vairāk režisors atkāpjas no starprasu iracionālās nepatikas un naida tēmas risināšanas. Un pareizi dara — jo šī ir viena gudra režisora konceptuāla atbilde pirms pāris gadiem tapušajai salkani politkorektajai un Oskaru par gada labāko filmu ieguvušajai Sadursmei — ķīselim, kuras finālā tik vien izskanēja kā vispārhumāni kunksti — rebjata, davaite žitj družno (sadosimies rokās, draugi!). Nīls Labjūts uzskatāmi (varbūt pat pārāk) rāda, ka humānisms un starprasu/starpnacionālās problēmas nav abstraktas idejas vai tēmas. Katrs gadījums ir pārāk konkrēts, lai izdarītu stulbus vispārinājumus (piemēram, latviešiem allažiņ der atcerēties, kurš viņus dēvē par "žīdu šāvējiem", tāpat paturēt muti, apsaukājot citus par "krievu vai angļu cūkām"). Problēmas risinājums Labjūta filmas paradokss ir tas, ka realitātē neciešamais sadists, rasists un fašists biedrs nēģeru policists Ābels Tērners tieši ar savu atbaidošo cinismu un vardarbību māca tādiem politkorektiem mīkstpēdiņiem kā bālģīmis Metsons (un tieši šīs pieklājīgās glancētības dēļ P.Vilsons lomā ir ideāls), ka dzīvē nekur netiksi, ja ļausi sevi pazemot. Dzīve ir sūra un nekad nav bijusi smaržīgs rožu dārzs. Policists elementāri piespiež vājiem ļautiņiem saņemties un kļūt stiprākiem. Ņemt un vienreiz gāzt tādam kretīnam policistam, kas "kačā" savas "pravas", pa purnu, tā ka zobi nožļerkst. Varbūt mums šīs filmas mācības arī noder — neba tikai pret kaimiņiem teroristiem? Varbūt vajag vienreiz pārstāt ar spiedzieniem — kādas šausmas, kādas šausmas! — blenzt TV Nekā personīga, De facto vai Kas notiek Latvijā?, rīkot dziesmotās un/vai širmju revolūcijas, bet būt/kļūt "kā vīriem", ņemt lāpstas, cirvjus un doties uz... nu, paši zināt, kurām divām adresēm Rīgā? Katrā ziņā, Kalifornijā ar pašu mīkstčaulības un politkorektuma dēļ pieļauto elli vismaz viena ģimene tika skaidrībā.