Divu sasvīdušu jaunekļu kailos torsus filmas Nekad nepadodies operators filmē ar tādu aizrautību, kā kad tie būtu flāmu glezniecības šedevros redzami sulīgi augļi. Vidusskolas pagrabā rīkotā pusslepenā cīņu kluba nepārtraukto kautiņu fonā skan bumsā-bumsā popmūzika, ko asprātīgie slāvi jau sen dēvē par gavnopopsu - nu, tipa mūzika sūdbambāļiem. Bet pati filma Nekad nepadodies, kas man privāti šķiet publiska ņirgāšanās par deviņdesmito izskaņas zīmes filmu - Deivida Finčera brutālo šedevru Cīņas klubs/Fight Club un tajā paustajām nonkonformisma idejām attiecībā pret japiju un konsumērisma/patērēšanas propagandistu saķērnāto pasauli, jau ir tieši tāds izstrādājums, kas vidēji attīstītam intelektam ieborē vīrišķīgā dzīves stila pamatvērtības - ja gribi būt īsts mačo, nekad nepadodies (esi stulbi ietiepīgs kā āzis?) un, nevis sekojot kristīgajai morālei, pagriez pretiniekam otru vaigu, bet gāz pa purslām pretī.
Pilsonis Tailers
Tātad ir mums pilsonis Dreiks Tailers (ko es teicu: vai neskan jau dzirdēti - kā Tailers Dardens no FC?), atlētisks baltais puisis, kurš mokās pašpārmetumos (un jaunais muskuļotais modelis aktieris Feriss smuki emocionāli savelk glīto ģīmi), ka bērnībā pieļāvis traģisku kļūdu - ļāvis tētim dzērumā sēsties pie stūres. Tēvs gājis bojā. Šī trauma vajā Dreiku līdz pat skolas nobeigumam, nez kādēļ liekot sajusties kā memmesdēliņam, ko Dreiks kompensē, pie melnādaina trenera - guru (Oskaram nominētais Džimsons Hunsū) apgūstot virtuozu cīņas mākslu.
Jo, kā jau Holivudas filmās parasti notiek, jauko Dreiku lecīgi vajā lokālā ielu autoritāte (Kems Žigandē), kurš YouTube filmiņā ir redzējis tur kāda anonīma labvēļa "nopublicēto" Dreika Tailera videoierakstu, kurā tas eleganti demonstrē visādus "āķus" (no vārda hook cīņu sportā). Tieši šo hūku dēļ Dreiks tiek saukts par skolas kaušļu zvaigzni, kas, skaidra lieta, nepatīk viņa mazāk izglītotajam konkurentam. Turklāt Dreikam ir viena tāda emocionāla ķibele - kopš tēva nāves viņam, ikreiz izdzirdot, ka viņu dēvē par dzērāja bērnu, uzdod nervi un džeks lien kauties. Bet, iespējams, tas ir kaut kāds pubertātes vecuma seksuālās izlādēšanās veids. Nu, un tad jau, kā saka, divi plikie satikās un kārtīgi izkāvās. Tipa - mordobojs, ko turnīra veidā rīko bagātu vecāku mazulīši - vidusskolnieki, kam acīmredzami naudu nav kur likt. Klasiskie mordobojņiki no sērijas "tā rūdījās tērauds", tādi kā Carate-kid vai Blood sport, var iet ieskrieties. Piedevās - visi moderno tehnoloģiju pribambasi - pagrabā vai uz ielas ar dzeltenu Hummer fonā notiek kautiņš - pēc 10 minūtēm asiņainā sporta ainu ieraksts jau ceļo mobilajos telefonos.
Homoerotiskā odere
Pie viena, kā smejies, ir iespēja visu dzimumu sporta faniem blenzt divu aiz cīņas baudas stenošu vīriešu erotiskās rotaļas - filmas homoerotisko "oderi" ironiski atzīmējis teju katrs rietumu kinokritiķis. Protams, režisora Vedlova sižeta primitīvisma grēku izpērk tas, ka viņam izdevies savākt filmēšanas grupā ļoti dzīvus un enerģiskus jauniešus. Pat Dreika dūdiņa Baha (A.Hērda) neizskatās pēc obligātajām piedevām pievienotas seksīgas bezsmadzeņu lellītes, bet gan pēc intelektuāles, kas kauslīgā čaļa sirdi iekaro, iemācot viņam, ko nozīmē vārds "pasionārisms"! Plus vēl harismātiskais nelietis un pūķis - baismeklis Žigandē veidolā! Tas ir pavisam kruts.
Un kad Dreika spītīgā nevēlēšanās apjēgt, ka visu uz pasaules tomēr nav iespējams izdauzīt ar kulakiem, te nu uzrodas viedais nēģeru guru, arī gudrā Baha pa kampienam, un… jauneklis pāraug kārtīgā pilsonī. Un pāri visam - skaidri redzams, ka režisoram patīk pusizģērbta mobilo telefonu un wap saziņas paaudze.w