Ar šo četru Ņujorkas virsvidusslāņa sabiedrībai piederīgu draudzenīšu Kerijas, Samantas, Šarlotes un Mirandas dzīvi, kas normāla pilsoņa uztverē pilnīgi noteikti līdzinās ekscentrisku ikdienišķu kataklizmu pilnam šovam un kuru atainošanai veltītas slavenās divsimtarasti Sekss un lielpilsēta sērijas, saistās vismaz divi folklorizēti aizspriedumi.
Pirmais mīts
Pirmais ir Lielais Mīts par visu laiku un tautu vispopulārāko televīzijas seriālu — kompānijas HBO reitingos apgalvots, ka pirms četriem gadiem finišējušais produkts Sex and the City veiksmīgākajās reizēs sasniedzis pat pulkāk par 100 miljonu auditoriju ASV — un tas nudien ir rekords, ko pārspļaut spējuši vien notikumi no sporta vai politikas, piemēram, 11.septembra terora aktu reportāžu tiešraide CNN. Pieskaitiet vēl tās 94 valstis, kas iepirkušas seriālu savai iekšzemes lietošanai, un taisnība būs tiem, kas līdzīgi XX/XXI gadsimta ievērojamāko kultūrfenomenu pētniekam, itāļu literatūras profesoram Umberto Eko slavenajā rakstā Casablanca–more than life/Kasablanka — vairāk nekā dzīve lēš arī šī konkrētā fenomena auditoriju desmitos miljardu, dēvējot S&C par "vairāk nekā tikai masu kultūras parādību". Piekrītu — skatītāju auditorija ir gigantiska un nav izmērāma, bet atļausiet jautāt — vai tas, ka jūs privāti esat pazīstams ar šīm dūdiņām un viņu t.s. likstām, ir kaut ko dāvājis jūsu personības izaugsmei, atvēris kādus līdz šim neapjaustus mākslas dziļumus, devis iespēju dziļāk un jēgpilnāk uzlūkot pasauli? Kas ir tas "dzīves sāls", ko māca seriāls kopā ar savām par vienīgi stilīgo dzīvesveidu norūpējušamies varonēm?
Mācības
Pirmā mācība: allaž izturies tā, it kā visa pasaule būtu radīta tikai tam, lai apkalpotu tavas, protams, sirsnīgās un humānās, ieceres un plānus.
Otrā: baudi un tērē dzīvi (ar dzīvi saprotot vīriešu sugas īpatņus, modes zīmolus un to atrašanās vietas — proti, veikalus, galerijas, šovrūmus, butikus utt.). Vai jūs kādreiz esat aizdomājušies, kā konkrēti šīs fidas pelna naudu — proti, gluži prozaiski strādā? Tā teikt, pelna dieniško amerikāņu naudiņu.
Piemēram, Kerija, kas, ja ticam seriāla faktiem, ir viena no gudrākajām, stilistiski žilbinošākajām un asprātīgākajām, katrā ziņā harismātiskākajām, pārliecinošākajām (O.K. — kā smejies, viņas vārdiem un viņas vārdam IR spēks!) un tieši tāpēc vislabāk atalgotajām žurnālistēm ASV.
Vai jūs atceraties kaut vienu jēdzīgu viņas raksta titulu, nu, devīzi vai ideju, ja jau viņa ir žurnālistikas intelektuālā spīdekle? Nē taču — viņas sasniegumi un viedums žurnālistikā ir māka vismaz sešreiz dienā mainīt tērpus un kopt savu, teiksim objektīvi, visai mazpievilcīgo rumpi/ģīmi (ne velti ASV kinovidē valda paradoksāls uzskats, ka Sāra Džesika Pārkere ir neglītāko un "neuzbudinošāko" zvaigžņu topa pirmajā vietā, turklāt nopietni kritiķi vienmēr apšaubījuši viņas aktrises potenciālu — faktiski viņa ir vienas lomas — Kerijas Bredšovas — tēla gūstekne un pilnīgi visas filmas ar viņas piedalīšanos ir finansiāli izgāzušās — izņemot S&C). Lai beigu galā atgādinātu pundurpapagaili — Žans Pols Goltjē un Aleksandrs Makvīns ir tikai divi modes dizaineri, kas Keriju sauc par "staigājošu stila katastrofu, kas atgādina sliktu parodiju par transvestītu kultūru" (Ž.P.G.) un "kad es dzirdēju, ka Kerija Bredšova ir amerikāņu stila ikona, es nospriedu — tas nu gan ir jautrākais joks, ko esmu dzirdējis, jo viņu neglābs ne Treisija cepures, ne Blanika kurpes — viņa ir karikatūra" (A.M.). Par pārējām nerunāsim — tie ir "iedzīvināti vidusmēra mietpilsoņu sapņi, ko nozīmē ģērbties ar gaumi, lai izskatās dārgi, bet pārāk nelec acīs" (K.Tarhanova, krievu Harpers Bazaar).
Viņu dzīves mērķi
Ejam tālāk. Viņu dzīves mērķi. Teiksiet — ļoti, pat tipiski sievišķīgi un/vai vismaz cilvēcīgi: būt materiāli nodrošinātai un neatkarīgai, dzīvot labā un komfortablā dzīvoklī prestižā rajonā, strādāt patīkamu, sabiedrībai derīgu un labi apmaksātu darbu, audzināt bērnus, būt laimīgai ar mīļoto, vecākiem un nesaskaitāmajiem visu triju dzimumu draugiem. Neviena no viņām, būdamas visai artistiski orientētas, nesapņo lidot kosmosā, strādāt sabiedriskajās bezmaksas organizācijās, glābjot Āfrikas trūkumcietējus vai ārstējot AIDS slimniekus Āzijā, un arī negrasās kļūt par Hileriju Klintoni vai Osamu bin Ladenu sievietes formātā. Nē, viņas ar baudu grib dzīvot sev — tagad, tepat, konkrēti.
Tagad atcerieties, kā rīkojas jebkura no šīm četrām pieaugušajām (!) sievietēm, turklāt atrodoties pie pilna saprāta, seko step–by–step, lai īstenotu šos savus mērķus, un ko viņas dara? Vienmēr visu salaiž dēlī — ar vai bez citu līdzdalības (jo dekoratīva kulšanās pa ķibelēm nodrošina seriāla ilgstamību). Viņu galvenā dzīves problēmu risināšana izpaužas muldēšanā, tenkošanā, nemitīgos telefona zvanos (jo visas problēmas, tavu brīnumu, kaut kā tomēr atrisinās "pašas no sevis" — aiz kadra). Galvenais taču — lai ir iespēja satikties jaunās kleitās un patērzēt! Tā nav dzīve (mākslas formās), tā ir imitācija, simulakrs, ko kāri kampj uz seriāla adatas uzsēdinātais TV skatītājs. Jo — lūrēt uz šķietami veiksmīgu sieviešu šķietamajām un reālajām (Samantas vēzis, neauglības problēmas, vientulības lēkmes...) likstām ir interesanti.
Farss par tēmu — dzīve?
Es jau varētu te politnekorekti pukstēt — atvainojiet, mīlulīši, atveriet beidzot acis — patiesībā taču Sekss un lielpilsēta ir slavas dziesma totāli sviestainām kaprīzu un supersnobisku bābiešu kvarteta un tās aplencoši aplecošo frīku tā saucamajai saldajai eksistencei, ko viņas dēvē, atvainojos, par dzīvi, bet kas realitātē ir elementārs farss par tēmu — dzīvot uz pilnu klapi, ar pilnu maku un gan jau vienmēr atradīsies kāds, kas ij pēdējo glāzi ūdens pie gultas pienesīs, ij badā neļaus nomirt, ij uz poda aizstieps, kad pa Ņujorkas ielām augstpapēžu tupelēs nojātās kājas vairs galīgi neķemps. Tā filma, ko visai skābi pēc 12.maija Londonas Lesterskvēra Odeon notikušās premjeras vērtē aprakstnieki, būs, diemžēl, tikai kārtējā epizode seriālā — mainījies vien informācijas nesējs, būtība ne. Ak, jā — filmindustrija ļāvusi izvērsties finansējuma ziņā: briljanti un rotas kādā epizodē meitenēm bijuši par 2,72 miljoniem, Kerijas lomas tēlotāja četras dienas pašrocīgi meklējusi sev salonos līgavas tērpu (ak, nabaga Pārkere — es sajuktu prātā, ja iedomātos uzlaikot 81 kleitu!). Kopumā filmas feminajam kvartetam šūti un īrēti 204 tērpi (plānprātība — tātad drēbju maiņa notiek ar ātrumu 1,6 kleitas ekrāna minūtē), un vesela epopeja saistās ar, sorry, slavenās žurnālistes Kerijas Bredšovas rakstāmgalda īrēšanu no Amerikas zinātnes un sadzīves dokumentēšanas tempļa — Smithsonian Institute muzeja, kura kolekcijā tas nonācis. Filmas režisors un galvenā aktrise uzstājuši, ka ekrānā jābūt tieši autentiskajam darbagaldam no TV oriģinālajām dekorācijām, nevis kopijai (filmas mākslinieks teicis, ka to taču lētāk ir nopirkt). Pats smieklīgākais, ka filmā šo galdu knapi var redzēt. Un tad vēl tā dulnā Kima Ketrela — presē papūtusi, ka viena no "meitenēm" filmā atdos galus! Kā lai tālāk dzīvo?!