Pāris dienu pirms savas 83. dzimšanas dienas, 13. aprīlī, mūžībā aizgājis tēlnieks Indulis Ranka. Tēlnieks dzimis 1934. gada 15. aprīlī Jaungulbenē. 1953. gadā viņš absolvēja Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu, 1959. gadā – Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. No 1952. gada viņš ar gleznām un grafikas darbiem piedalījās izstādēs, 1966. gadā sāka radošo darbību tēlniecībā. Rankas daiļrade bijusi ļoti ražīga. Savai izjūtai un rokrakstam raksturīgo vitālo, smagnēji dinamisko tēlu izveidei akmens skulptūrās viņš izvēlējās tiešās kalšanas metodi akmenī. Nozīmīga bijusi Rankas iniciatīva izveidot skulptūru ekspozīciju vidē, netālu no savām mājām un darbnīcas ekspozīcijā Ulamula Mārupītes krastā. Latvijas kultūrā īpaši būtisks ir viņa veidotais Tautasdziesmu parks – Dainu kalns un Dziesmu dārzs –, kurā izvietotas 26 tēlnieka skulptūras. Tā ir vērienīgākā viena autora ekspozīcija, kas apvienota vienkopus un veltīta mūsu tautas dzīvesziņai. Savā autobiogrāfijā Indulis Ranka stāsta, ka bērnībā Salasakās pajumti lūgusi Latvijas armijas mērniekvienība – divi virsnieki un 10 kareivji. Viens no virsniekiem bijis Aleksandrs Grīns. "Mana pirmā lielā literatūra tādējādi kļuva Dvēseļu putenis, Nameja gredzens… Mīlestība uz savu zemi, vēsturisko un topošo, cauri pasaules kara baismu mutuļiem."
(www.vestnesis.lv.; 29.03.1997.)
Mākslinieka radošais sniegums guvis augstu novērtējumu. Indulis Ranka apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Latvijas Zinātņu akadēmijas Raiņa balvu, Norvēģijas Karalistes Sv. Olafa ordeni u. c.
Atvadīšanās no Induļa Rankas notiks Torņakalna baznīcā 5. maijā plkst. 11.
KDi tēlnieka Induļa Rankas piemiņai publicē viņa joprojām dzīvi rezonējošās idejas.
Skulptūra ainavā. (Praktiķa pi ezīmes)*
Gan dārzu mākslas, gan skulptūru novietojumam dabā tradīcijas iesniedzas tālā pagātnē, droši vien tās iet kopš cilvēces rītausmas. Gan austrumos, gan rietumos, tāpat ziemeļos un dienvidos. Lai atceramies palmu alejas pie faraonu kapenēm, Semiramīdas gaisa dārzus Babilonijā vai Stonhendžu Anglijā, akmens laivas vikingu sakrālajā kultūrā un indiāņu totēmu ciedru gigantus, nemaz jau nerunājot par japāņu tempļu dārziem un baltiešu svētajām birzīm un upurakmeņiem. Tautas visā pasaulē vienmēr jutušas vajadzību pēc harmonijas ar dabu, pēc apdvēseļotas dabas sev apkārt un ar milzu enerģiju centušās realizēt un pārmantot to.
***
Bet laiks ir gājis. Diemžēl daudzviet saimnieciskās dzīves prakticisma intereses un citi apstākļi dvēseli nomākuši. Sākot darboties monumentālās akmens tēlniecības laukā, domājot par gatavo darba izvietošanu, sadūros ar šiem jautājumiem. Biju spiests salīdzināt, iedziļināties, pie tam, tēlniecību studējot patstāvīgi, manas "universitātes" galvenokārt bija apkārtējās dabas dzīves procesi un norises un pasaules tautu salīdzinošā mākslas vēsture un īpatnības. Šādi radušos darbus es vēlāk nosaucu par Audzelības mistērijām.
***
Antons Benjamiņš juniors pēc 50 gadu prombūtnes no Takomas parka Mērilendā (Takoma Park, MD) iet uz Ērgļiem meklēt akmeni. Savā rakstā Ceļš uz Soklēniem viņš atzīstas, ka 10 gadu vecumā uzkāpis te uz akmens, lai ielūkotos nākotnē. Dziļi simbolisks tēls. Bet tagad, apmeklējis savas bērnības vietas, viņš ar dziļām sāpēm sirdī konstatē: "Jūtos, kā būtu iedzēris indi." Arī es ganos bērnībā esmu tupējis uz akmeņiem un sildījis rasā nomirkušās kājeles. Bet tagad zeme, mūsu mīļā zeme ir smagi slima. Mēs vainu varam novelt uz karu un tam sekojošo koloniālo politiku, protams. To arī darām. Bet zeme bieži ir slima arī pārticībā un mierā peldošajās valstīs.
***
Šīs psiholoģiskās dabas grūtības, varētu likties, sasaista, atbruņo. Manā praksē tās nostiprināja arvien pieaugušo spēka, misijas apziņu. Es meklēju sabiedrotos un atradu tos galvenokārt ne klasisku sasniegumu zemēs, bet apspiestās un apdraudētās, izpostītās civilizācijās. Tā sauktā primitīvo tautu naivā māksla, mūsu un citu tautu folklora, kausēta kopā ar manu akadēmisko izglītību, man izveidoja stabilu bāzi. Iejaukties, apturēt lejupslīdi, atgriezt, pacelt savas tautas gara līmeni. Bet kā?
***
1977. gadā Ziemeļamerikas indiāņu Vecajo dome uzsauca aicinājumu novērtēt stāvokli cilvēku un vides attiecībās, ko atkārtoja un padziļināja vairākkārt nākamajos gados. Tika nodibināts skrējiens, saukts Svētais skrējiens, kas šo vēsti nesa apkārt no ciema uz ciemu, no pilsētas uz pilsētu, no valsts uz valsti – apkārt pasaulei. Arī cauri Rīgai un manu skulptūru dārza galerijai Ulamula pie Mārupītes 1991. gada vasarā. Tam par godu tapa akmens – simbols, indiāņu saules zelta loks. Indiāņu Vecajo un Jauno domes paziņojums, pieņemts tikšanās laikā Haida Gvaji Britu Kolumbijā 1989. gadā, skan: "Šodien mums nopietni jāvēršas pie pasaules apkārtējās vides harmonijas atjaunošanas. Zeme ir mūsu garīgā Māte, dzīvā esamība, kas uztur dzīvību, un jebkuri draudi apkārtējai videi apdraud arī mūs. Mēs esam pie robežas, no kuras mums jāsāk glābt Zemi visu kultūru labā." Un tam seko iezemiešu delegātu paziņojums globālajā apkārtējās vides un izdzīvošanas attīstības forumā Maskavā 1990. gadā: "Mēs visi esam Zemes bērni. Zemi vada lielie Visuma likumi. Mēs, cilvēciskās būtnes, esam atbildīgi par nevērību pret tiem un to pārkāpšanu. Brāļi un māsas, mums visiem jāatgriežas pie garīgajām vērtībām kā pie dzīves pamata."
***
Visi šie aicinājumi runā par garīgumu kā pamatu. Jā – līdzdarboties Zemes atjaunošanā ar savas mākslas palīdzību, jā – dabiskumam, nē – urbanizācijas nihilismam.
***
Savas tēlnieciskās darbošanās sākumposmā, kad man vēl nebija ne Dainu kalna Turaidā, ne Mārupītes dārza, mans nodoms bija Rīgas viskustīgākajās maģistrālēs ienest īsto, neviltoto dabu ar laukakmeņu apstrādātām masām, kas vienmēr būtu kā dzīvs atgādinājums, pat kaitinājums. Bet pretruna bija pārāk liela; tādējādi rastos konfliktsituācijas satiksmes drošībā. Un laimīgi drīz nāca piedāvājums − piedalīties piemiņas vietas radīšanā latviešu tautas dziesmu lielā savācēja Krišjāņa Barona 150 gadu dzimšanas dienas atcerei Turaidā. Tautas dziesmu – dainu – tematika bija ļoti piemērota manām idejām un estētikai, ko es sākumā minēju. Tas labi pakļāvās manai intuitīvi izveidotajai tēlniecības plastikai. Laukakmeņu bluķi, kas no leduslaikmetiem te gulējuši mūsu zemītē, bija ne tikai mans tēlniecības materiāls. Es katrā no tiem saskatīju dziļu īpatnību, personīgu raksturu, jo tie, šļūdoņu izauklēti, ūdeņu apglaudīti, pavadījuši mūsu senču dzīvi visās tās norisēs. Tā tie ieguvuši un nes savu auru. Tagad, manas bezgalīgi karstās gribas un vēlmes iespaidoti, viņi caur manu muskuļu piepūli, ar maniem sviedriem un asinīm kļuvuši par maniem upurakmeņiem. Un tad bija svarīgi tos ieaudzēt atpakaļ dabā, no kurienes tie nākuši. (..)
***
Man jāpiekrīt angļu pasaulslavenajam tēlniekam Henrijam Mūram, kurš definējis par skulptūras pirmo sabiedroto debesis, gaisu, gaismu. Es ņemu vērā dabas elementu spēli. Ziemas, sniega apstākļos labāk izskatās abstraktas formas. Lietus laiks ienes patīkamu papildinājumu skulptūras slīpējumā. Par ļoti augstas klases slīpējuma pakāpi un grūti aizsniedzamu tēlniekam es uzskatu mūsu jūrmalas oļu zamšveidīgi maigo, plūstošo virsmu, ko veidojis gadu simtos viļņu un smilšu darbs.
***
Savu skulptūru pārbaudi dabā es varēju vispirms veikt blakus savai darbnīcai Amulas ielā, kur 1975. gada rudenī toreizējā Ļeņina rajona izpildkomiteja deva oficiālu atļauju izvietot manas skulptūras, kopt apkārtni un veikt attiecīgas ekspozīcijas nomaiņu pēc maniem ieskatiem apmēram nepilna hektāra teritorijā. Šo lauku es iedibināju ar skulptūru, veltītu Annas Brigaderes spārnotajai frāzei no grāmatas Dievs, daba, darbs... "Lai stāv ziedi, lai aug, lai nav neviena roba..."
***
Iesākumā es uzskatīju, ka akmens slīpēšana un pulēšana āram paredzētām skulptūrām nav nepieciešama, drīzāk lieka. Manām domām it kā īpašu apstiprinājumu deva japāņu dārza mākslas sevišķi spilgtie piemēri. Tur dvesmoja gadu simti no zaļi nosūnojušām akmens laternām un tikko salasāmi hieroglifi no noglumējušām stēlām.
***
Vēlāk nonācu Norvēģijā starptautiskos tēlniecības simpozijos, kur dažādu zemju mākslinieki rādīja savu meistarību, vietējo, grezno labradorakmeni slīpējot un pulējot. Šie iespaidi kopā ar šļūdoņu radītiem fantastiskiem klinšu veidojumiem rosināja arī mani pamēģināt. Tā radās manas proves akmens strukturālā krāšņuma atsegšanā, ūdens un akmens kopdarbības un pretdarbības atspoguļošanā.
***
Pašreiz esmu izsludinājis par publikai atvērtu savu skulptūru dārza galeriju Ulamula Amulas ielā pie Mārupītes. Dārza centrā grupēju veltījumus Latvijas neatkarībai Mana Ziemeļu sāga un Kristus rāda savas rētas neticīgajam Tomam. Ar to visai ekspozīcijai gribēju piedot svinīguma un garīguma noskaņu. Vēl starp 12 veidojumiem ir vairāki veltījumi dabas aizsardzības tēmai: Indiāņu saules zelta loks, Lai stāv ziedi..., Kāda kāpura kataklizma, Lāse ar palāsēm. Daži portreti.
***
Ārzemēs cilvēki atzīstas, ka viņi dzīvo ar "ārā metamo kultūru", tas ir sakarā ar vulgāro reklāmas, sludinājumu, superiepakojuma fetišizācijas plūdiem. Šodien, lielo pārvērtību laikā, masu kultūras vilnis gāžas arī pāri mums. Mūsu tautai šūpulī liktos talantus – panteismu, dabas mīlestību un izpratni un nemitīgu radītgribu – neizmantot kā ieroci identitātes apliecināšanai var uzskatīt par nodevību.
***
Lai arī kādu no mākslas vai zinātnes novirzieniem mēs katrs pārstāvētu, dabiskums lai būtu mūsu kritērijs.
***
Dabā nemēdz būt brīva tukšuma. Viss saistās un pārklājas. Ja "izkāpjam no rāmjiem", varam nonākt līdz absurdam. Katrai anormālībai seko pretreakcija. Vai pasaules modernais mēris – AIDS – nav tam spilgtākais piemērs? Vēl un vēlreiz jāsecina, ka tikai dzīvā ētika ir pilnvērtīgas, veselīgas kultūras un reizē ar to veselīgas nākotnes gara garants. Uz to cilvēces gaišākie prāti vienmēr ir tiekušies un aicinājuši. Sekosim.
* Fragmenti no mākslinieka Induļa Rankas referāta, kas nolasīts 3. Zaļās loģikas konferencē 1994. gadā Pārpublicēts no žurnāla Jaunā Gaita nr. 198, 1994.