" Diskusiju par to, cik "bezcerīgi ierobežots" ir repertuārs, kam jau tuvākajās desmitgadēs jākļūst par jauno celtņu dvēseli, atstāsim mūzikas speciālistu ziņā. Taču dvēseles ietvaru dažādībā, fantastiskajās iztēles virāžās, kurās sacenšas arhitekti un pilsētas, līdz 15.novembrim Rīgā var ielūkoties izstādē Arhitektūras skati — mūsdienu Francijas skatuves arhitektūra. Izstādi galerijā Betanovuss pie AB dambja piedāvā Francijas vēstniecība Latvijā un Francijas Kultūras centrs sadarbībā ar kultūras un mākslas projektu Noass. Kaut ekspozīcijas nosaukumā minēta Francija, patiesībā tiek izstādīta franču arhitektūra — slavenu arhitektu darbi, kas mājvietu radīs dažādās valstīs. Kā uzskaita izstādes rīkotāji, — no Luksemburgas līdz Riodežaneiro, no Sanktpēterburgas līdz Pekinai, no Lucernas līdz Kopenhāgenai. Ekspozīcija veidota Francijas dalībai Starptautiskajā arhitektūras biennālē Sanpaulu 2007.gadā, un tajā tiek prezentētas Žana Nuvela, Kristiāna de Portcamparka, Dominika Perro un citu izcilu franču arhitektu projektētās koncertzāles, filharmonijas un teātri. Pēc pielāgošanas ceļojošas izstādes formātam biennāles ekspozīcija nonākusi Rīgā — pilsētā, kas savu topošās Baltijas valsts metropoles statusu vēlas stiprināt ar lielo kultūras celtņu būvniecību. Jauna teātra mums gan nebūs, toties līdztekus Latvijas Nacionālajai bibliotēkai Daugavmalā tiks būvēta akustiskā koncertzāle. Starp citu, tiem, kas piemirsuši pašu mājās gaidāmos projektus, līdztekus franču arhitektu darbiem izstādē būs iespēja vēlreiz apskatīt arī Latvijas topošās koncertzāles — Rīgas, Lielo dzintaru Liepājā, Ziemeļkurzemes centru Ventspilī un Austrumlatvijas koncertzāli Rēzeknē. Par izstādes, kas veidota no lielformāta projekcijām un laikmetīgās tehnoloģijās, uzdevumu tās kurators Rafaels Magrū uzskata teātru un citu kultūras iestāžu izaicinājumu mūsdienu arhitektūrai. Vērīgs skatītājs droši vien pamanīs arī modernās sabiedrības attieksmi pret teātri un mūziku. Galu galā jaunie projekti raksturo ne vien arhitekta iztēles lidojumu vai laikmeta tehniskās iespējas, bet galvenokārt to, ko domājam par mākslu. Cik tuvu vēlamies piekļūt izpildītājam, vai uzskatām, ka mūzikai jāskan no tradicionālas skatuves, bet foajē piemērots marmors un zeltījums. Laika gars — kā klišejiskajā metaforā par arhitektūru kā sastingušu mūziku — joprojām iemiesojas laikmetīgās celtnēs.
Koncertzālēm apsēstie franči
Pasauli pārņēmusi savāda apsēstība būvēt koncertzāles, raksta mūzikas un arhitektūras kritiķis Žans Vermeils. Pašlaik visā pasaulē tiek celts vai plānots vairāk nekā simt sešdesmit jaunu ēku, īpaši piemērotas mūzikas baudīšanai. Pret mūzikas mīlestības uzplūdiem franču kritiķis gan attiecas ar veselīgu ironiju, norādot: "Prestižs, vecu un jaunu pilsētu sacensība, iespējams, ir racionālāks izskaidrojums, nekā pēkšņa vēlme klausīties bezcerīgi ierobežotu repertuāru.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.