Izstādē būs eksponēti mākslinieku pēdējos gados radītie mākslas darbi, kuru centrālā tēma ir cilvēks kā indivīds un apkārtējā vide, kas ietekmē cilvēka esamību un attīstību. Indivīds, kas dzīvo sabiedrībā un cīnās ar savu iekšējo emocionālo pasauli un ārējās vides sociālo struktūru mehānismiem. Tie ir indivīda meklējumi pēc prieka, laimes, harmonijas un daļas no universa.
Lai arī izstādes darbus vieno to konceptuāla izlase, kas reflektē par cilvēces humānās vērtības un identitātes raksturojumu jautājumiem, izstāde drīzāk veidota kā saruna starp mākslinieku tēvu un mākslinieci meitu, kā kopīgā un atšķirīgā salīdzinājums, kā saruna starp vīrišķo un sievišķo, kur vērojami arī pretmeti starp skarbumu un trauslumu, starp divu paaudžu māksliniekiem ar atšķirīgu pieredzi, bet līdzīgu vērtību sistēmu.
Abi mākslinieki kombinē, analizē, maina un papildina mākslinieciskās izpausmes elementus. Gaismas refleksija, divdimensionāla medija transformēšana trīs dimensiju kvalitātē. Statisku kontrastu pāreja uz kustīgu, vibrējošu formu. Izmantotā tehnika ir ne tikai attēlošanas darbarīks, bet arī analīzes un apstrādes līdzeklis.
Ja Edmunda Lūča darbos vairāk vērojams iekšējs nemiers, spēks, cīņa, filozofiski un domāšanas eksperimenti, tad Justīnes Lūces darbos manāms trauslums, poēzija, miers, figuratīva reprezentācija, reāli un fiktīvi stāsti. Abi mākslinieki ir pasaules būvētāji un izzinātāji, laika plūduma apstādinātāji, kā iņ un jaņ, kas veido vienu kopumu.