Par Latvijas un Krievijas attiecībām un apputējušajiem līgumiem

Daudzi uzskata, ka Krievijas politikā nekas būtiski nemainīsies, un šim viedoklim ir vērā ņemams pamats. Tomēr iespējams, ka zināmas, varbūt virspusējas izmaiņas būs. Krievijas "seja" var kļūt inteliģentāka. Diez vai Medvedjevs, kuram ir laba izglītība un inteliģenti vecāki, piedāvās kādam "ēzeļa ausis" vai arī draudēs "noslīcināt tualetē". Turklāt vērā ņemams ir fakts, ka Medvedjevs nepārstāv ne bijušos partijas funkcionārus, ne VDK sistēmu, nedz arī spēka struktūras (silovikus). Tas tomēr ir kaut kas jauns Krievijas politikā.

Prezidenta amats Krievijā dod praktiski neierobežotu varu. Un tas ir liels kārdinājums, kā arī iespēja – atbrīvoties no sava priekšteča pārliekās ietekmes. Vēl kas - var gadīties, ka Medvedjevs ir spējīgs izstrādāt Krievijas pozitīvu attīstības vīziju, kas ļautu izmantot šīs resursu ziņā visbagātākās valsts iespējas tās attīstībai. Šīs spējas katastrofāli pietrūka viņa priekštecim, ne paša augstākā līmeņa VDK virsniekam, kurš tā arī netika tālāk par imperiālistisko tīkojumu proponēšanu. Tomēr optimismam, ka Krievijas politika nopietni varētu manīties pozitīvā virzienā, pamatu neredzu.

Protams, šobrīd ir grūti zīlēt, kāds būs attīstības scenārijs, tomēr, ievērojot to, ka Medvedjevs ir nācis no Gazprom augstākās vadības aprindām, šķiet, ka ārpolitikas veidošana, lietojot enerģētikas kārti, var palikt aktuāla.

Latvijai šādos apstākļos ir svarīgi domāt par savām nacionālajām interesēm, formulējot savu ārpolitiku arī enerģētikas jomā. Manuprāt, Latvijas nacionālās intereses ir iekļauties Eiropas kopējā politikā, palīdzot arī to veidot. Latvija ir atkarīga no Krievijas enerģijas piegādēm, bet vienu atsevišķu nelielu valsti ar draudiem vai iespēju atslēgt kādu piegādes avotu viegli var padarīt politiski paklausīgu. Turpretī pārtraukt vai ierobežot enerģijas piegādi gandrīz 500 miljonu iedzīvotāju lielajam ES tirgum, kurš turklāt labi maksā, ir praktiski neiespējami vai robežojas ar ekonomisku pašnāvību.

Bieži tiek runāts, cik Eiropa ir atkarīga no Krievijas enerģijas piegādēm, bet parasti tiek aizmirsts, ka Krievija tikpat lielā mērā ir atkarīga no ES maksājumiem, naudas, kuru tā par šim piegādēm saņem. Krievijai nav iespējams pēkšņi eksportēt naftu vai gāzi citā virzienā. Lai šīs plūsmas pagrieztu, piemēram, uz Ķīnu, būtu nepieciešams izbūvēt dārgus cauruļvadus cauri augstajiem Tjanšana kalniem vai pāri Mongolijas klajumiem, bet neviens no šiem variantiem nešķiet reāls. Šo iemeslu dēļ ES kopumā vēl daudzus gadus var justies pilnīgi droša par Krievijas enerģijas piegādēm. Bet šī drošība var neattiekties uz katru atsevišķu valsti, ja visu dalībvalstu rīcība nebūs saskaņota. Tas pierāda, cik ļoti svarīgi visām Eiropas valstīm, sevišķi jau mazo valstu interesēs, turēties kopā. Tādas ir arī Latvijas nacionālās intereses. Tāpēc nav saprotama, piemēram, Latvijas darbība, pretēji Eiropas enerģētikas politikas virzienam - diversificēt enerģijas avotus un piegādātājus, plānot celt gāzes spēkstaciju, šo atkarību no vienas valsts vēl palielinot. Šī iemesla dēļ netop arī skaidrs, kāpēc tiek vilcināta enerģētikas politikas izstrāde. Cita starpā, tai nevajadzētu paredzēt dramatisku elektroenerģijas patēriņa pieaugumu, par ko pēdējā laikā nesaprotamā kārtā brīdina valsts uzņēmums Latvenergo, bet orientēties uz energoefektivitātes un ekonomijas pieaugumu, kā arī atjaunojamo enerģijas avotu atbalstu.

Vēl par dažiem aspektiem. No putekļainiem skapjiem tiek izvilkti līgumi, kuri tika sagatavoti, kad Latvija vēl nebija ES sastāvā un kurus ar Krieviju neizdevās noslēgt 10 gadu laikā. Vispirms jau parlamentā izskatīšanā nodotais un 1.lasījumā pieņemtais likumprojekts Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par sadarbību sociālās drošības jomā, kurš Latvija ir acīmredzami neizdevīgs. Darbs pie likumprojekta aizsākās 1993.gadā, apstākļos, kad Latvija izjuta milzīgu spiedienu no Krievijas puses. Šobrīd Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, un mūsu pilsoņu sociālās tiesības aizsargā Eiropas likumi. Tad kāpēc būtu jāparaksta Latvijai neizdevīgs sadarbības līgums ar Krieviju? Šis likumprojekts atgādina attīstības sadarbību, kur Latvija pozicionējas kā donorvalsts. (Pēc definīcijas attīstības sadarbība ir dažāda veida atbalsta sniegšana trūcīgām un mazāk attīstītām valstīm, lai veicinātu šo valstu ilgtermiņa sociālo un ekonomisko izaugsmi, vienlaikus nodrošinot mieru un drošību pasaulē).

Saskaņā ar likumprojektu Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par sadarbību sociālās drošības jomā Latvijai, pirmkārt, ir jāizmaksā pensijas visiem tiem nepilsoņiem, kuri pensionējušies Latvijā pēc 1996.gada un kuri vēl turpmāk varētu pensionēties, ņemot vērā Krievijā nostrādāto darba laiku. Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem Latvijā 2007.gadā krievu tautības nepilsoņu skaits ir bijis 259 651 jeb 11,4% no visiem iedzīvotājiem. Finansējums, kas nepieciešams pensiju izmaksai nepilsoņiem, kuri pensionējušies Latvijā pēc 1996.gada un kuri vēl turpmāk varētu pensionēties, ņemot vērā Krievijā nostrādāto darba stāžu, tikai 2009.gadā vien būtu vairāk nekā 9, 6 miljoni latu.

Otrkārt, Latvijas pusei būs jāizmaksā pensija no Latvijas uz Krieviju izbraukušajiem Krievijas pilsoņiem par Latvijā nostrādāto darba stāžu. Šādu pensiju varētu pieprasīt vidēji gadā 254 personas jeb 10% (izbraukušo iedzīvotāju īpatsvars vecumā 55–64 gadi no visiem izbraukušajiem 15–64 gadu vecumā 2006.gadā) no emigrējušo skaita. Līdz ar to papildus nepieciešamais finansējums pensiju izmaksai uz Krieviju izbraukušajiem iedzīvotājiem par Latvijā nostrādāto darba stāžu 2009.gadā būtu vēl 164 958 latu.

Treškārt, Latvijai būs jāmaksā arī par apdrošināšanas (darba) stāžu, kas uzkrāts Latvijā līdz 1991.gada 1.janvārim, ja uz pensijas pieprasīšanas brīdi personas pastāvīgā dzīvesvieta būs Latvija.

Latvijas - Krievijas sociālās sadarbības līguma spēkā stāšanās radīs milzīgu slodzi Latvijas budžetam, kā liecina aprēķini – izdevumos vidēji ap 11 miljonus gadā. Turklāt apstākļos, kad inflācija liek savilkt jostu ciešāk visiem Latvijas pilsoņiem un liela pensiju daļa ir zem iztikas minimuma, uzņemties rūpes par Krievijas Federācijas - lielas un resursiem bagātas valsts – iebraucējiem būtu neadekvāti. Jo katram taču skaidrs, ka Krievijas iebraucēju Latvijā ir daudzreiz vairāk nekā Latvijas – Krievijā. Interesanti, ka Labklājības ministrija nav noskaidrojusi un devusi Saeimai informāciju, cik līgums izmaksātu Krievijai. Acīmredzot, tad atklātos, ka līgums ir absolūti neproporcionāls un Latvijai neizdevīgs.

Tikpat neizdevīgs Latvijai ir iecerētais līgums par vienkāršoto kārtību, kādā pierobežas teritoriju iedzīvotāji šķērso Latvijas un Krievijas robežu, par kuru rakstīju Dienā, 25.janvāra numurā, un kas var radīt īstu „caurumu” ES ārējā robežā. Pat Ziemeļu gāzesvada izbūves jautājumā Latvijas pozīcija ir tuvāk Krievijai nekā mūsu kaimiņiem.

Rezumējot iepriekš teikto, atcerēsimies, ka Eiropas Savienībā ir 3,5 reizes vairāk iedzīvotāju nekā Krievijā, Eiropas Savienības iekšzemes kopprodukts ir 15 reižu lielāks par Krievijas IKP. Pat militārajiem izdevumiem ES kopā tērē 15 reižu vairāk līdzekļu nekā Krievija, tomēr attiecībās ar šo valsti bieži rodas iespaids, ka Krievija ir milzīgi varena valsts, bet ES ir tikai tāds pazemīgi un pieglaimīgi runājošs jaunākais partneris. Attiecību vēsture ar Krieviju rāda, ka krievi respektē stingru, atklātu un argumentētu valodu, neraugoties uz to, kāda būtu tās tūlītējā virspusējā reakcija.

Ir pilnīgi skaidrs, ka attieksme pret Krieviju ir jāmaina. Eiropas Savienībai, gluži tāpat kā Latvijai, ir nepieciešams vairāk pašapziņas un, lai mūs sāktu cienīt, ir jāatceras, ka tikai kopā mēs esam vērā ņemams spēks. Katru atsevišķi var ātri "nokaut", izmantojot veco un pārbaudīto „skaldi un valdi” principu.