V-Dienā šodien galvenais lasītājiem uzdotais jautājums ir par Latvijas pastu un tā sniegtajiem pakalpojumiem. Kā zināms, pastnieki iespējams grasās streikot, laukos ir grūti atrast ļaudis, kuri ir gatavi nēsāt avīzes, vēstules, pensijas un paciņas pa reti apdzīvotiem rajoniem, ne mazumis tāpēc, ka šad tad pastniekiem pensijas dienā ir rupji uzbrukts, pastnieki pelna ļoti maz naudas, u.tml.
"Mana" pasta nodaļa ir 11. pasta nodaļa Marijas ielā, un lielu iebildumu man par tās darbu nav. Presi man piegādā Dienas Abonēšanas centrs (un, starp citu, to dara ļoti augstā līmenī -- avīzes un žurnāli gandrīz bez izņēmuma pienāk jau pirms septiņiem no rīta -- malači!), pastu kā tādu izmantoju, lai sūtītu vēstules (tiesa, mūsdienu elektroniskajā laikmetā tādu kļūst arvien mazāk un mazāk) un, īpaši, lai saņemtu paciņas un ierakstītas vēstules. Es 11. nodaļas pakalpojumus esmu lietojis jau 10 gadu garumā, mani tur pazīst, un tāpēc ne vienmēr ir jāizstāv gara rinda, lai saņemtu paciņu -- laipnās dāmas, kuras strādā aizkulisēs, parasti to iznes tāpat. Taču ir arī tie gadījumi, kad patiešām ir vajadzīgs cilvēks pie lodziņa, un tad nu ir pavisam cita lieta. Jo, kā esmu tepat V-Dienā rakstījis arī citreiz, pasts nodarbojas ar ļoti daudzām lietām, tajā skaitā ar tādām, kuras vismaz teorētiski pastam nav raksturīgas. Te kāds pilda veidlapu, lai saņemtu aizdevumu, te kādai tiek maksāta pensija, te atkal kāds maksā sabiedrisko pakalpojumu rēķinus, te savukārt kāda abonē presi uz nākamo mēnesi, jo uzreiz samaksāt par visu gadu nav pa maciņam. Stāvi tu ar savu vienu aploksni, kurai vajadzīga pastmarka. Un stāvi un stāvi. Nemaz nebildīsim par tādu sezonu, kā Ziemassvētki.
Ja pastnieki šonedēļ izlems streikot, es neiebildīšu. Pašu pastu nevar īsti vainot, jo tā tomēr ir valsts budžeta iestāde. Ja valstij ir vajadzīgi kvalitatīvi pasta pakalpojumi, tad par tiem arī ir jāmaksā. Kā šorīt televīzijas raidījumā pateica pasta ģenerāldirektors, būtu vajadzīga valsts palīdzība ar nerentablām pasta nodaļām laukos un ar pasta piegādi tajos pašos laukos. Droši vien nenāktu par sliktu arī valsts subsīdija par komunālo maksājumu iekasēšanu, jo saku atkal, tas nav pastam raksturīgs uzdevums, bet par to premjerministrs Kalvītis, kurš reizēm ievēro un reizēm neievēro paša noteikto taupības režīmu, ir izteicies noraidoši. Šis ir sociāli jūtīgs jautājums. Ļaudis rēķinus maksā pastā tāpēc, ka tur iekasētā komisijas nauda ir mazāka, nekā bankās (un, starp citu, nav arī citas izvēles, jo masīvu peļņu nesošie lielie pakalpojumu sniedzēji paši savas kases slēguši jau sen). Tādā gadījumā nav pārsteigums, ka pasta darbinieki ir pārslogoti un pasts zaudē naudu. Tāpat nav pārsteigums, ka laukos veidojas konflikts, jo "savu" pasta nodaļu neviens nevēlas pazaudēt, un savu rīta avīzi lasīt četros pēcpusdienā arī neviens nevēlas.
Ja pastnieki streikos, visticamāk jau notiks tas pats, kas notiek, kad streiko skolotāji, medmāsas vai citas grupas. Piketēs, pasūdzēsies, un tad atgriezīsies darbā, jo kas cits atliks? Momentā divkāršot algas, kā to prasa arodbiedrība ir pirmkārt ne īpaši reāli un otrkārt as radītu visnotaļ bīstamu precedentu -- piekāpsies vieniem, nāksies piekāpties arī citiem. Taču gribas cerēt, ka valsts tomēr atradīs veidu, kā pasta situāciju uzlabot, jo bez pasta mēs tomēr dzīvot nevaram. Dāmas 11. pasta nodaļā ir pelnījušas cilvēka cienīgu kompensāciju, tāda ir mana pieredze. Noteikti V-Dienas lasītāji var to pašu teikt arī par "savu" pasta nodaļu.