Intensīvās un žanriski daudzveidīgās sezonas beigās Liepājas teātris skatītājiem nodevis Latvijā labi pazīstamā īru izcelsmes britu dramaturga Mārtina Makdonas lugu Klibais no Inišmānas. Par letālu komēdiju nodēvētais darbs iestudēts drīzāk kā sadzīviska melodrāma, radot jautājumu, vai rezultāts ir kompromiss un, ja jā, – kā vārdā.
Makdonas pazīšanas vēsture
Makdonu mūsu skatītāji pazīst pietiekami sen – kopš 1998. gada, kad tikai gadu pēc pirmiestudējuma Dailes teātrī tika uzvesta tieši šī luga Kārļa Auškāpa un Daiņa Gaideļa režijā ar Kasparu Znotiņu Billija lomā. Starp citu, lugu no angļu valodas bija tulkojis Raimonds Auškāps, taču Regnārs Vaivars šim darbam nav uzticējies un pie tulkošanas no krievu valodas ķēries pats. Otrreiz Latvijas teātros luga ar skarbāku, oriģinālam tuvāku nosaukumu Kroplis no Inišmānas salas Andreja Prikotenko režijā tika iestudēta Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī 2007. gadā un atnesa Spēlmaņu nakts balvu par labāko debiju Billija lomas atveidotājam Jevgeņijam Terskiham. Latviešu teātrī esam redzējuši gan Makdonas Spilvencilvēku divos dažādos iestudējumos Dailē un Valmierā, gan Vientulīgos Rietumus, ko Alvis Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī pārdēvēja par Izrādi, kas nav par latviešiem, gan Līnenas skaistumkaralieni un Vienroci no Spokānas Dailes teātrī. Vienu reizi šerpā dramaturga darbs uzvests arī Liepājā – 2011. gadā Rolanda Atkočūna (Augustīna) režijā te parādījās Laternu stunda – lugas Konnemāras galvaskauss lokalizējums.
Salīdzinot ar citām Makdonas lugām, Klibais no Inišmānas ir sentimentāls stāsts par invalīdu (lugā un izrādē gan konsekventi tiek lietots mūsdienās politnekorektais, bet attiecīgajai videi organiski skarbais vārds "kroplis") Billiju, kurš ir apaļš bārenis un uzaudzis pie divām vientuļām, sirsnīgām, taču diezgan aprobežotām sievietēm skarbā salinieku vidē. Viņš piedzīvo amerikāņu sapni teju tiešā veidā – nonāk Holivudā, lai atgrieztos ar jaunu pieredzi, taču neko nesasniedzis. Tomēr būtiskākā tēma lugā ir Billija centieni saprast sevi, mēģinot izzināt vecāku nāves iemeslus un apstākļus. Patiesību uzzina skatītāji, bet ne Billijs pats.
Maigums bezsvara zonā
Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis uzbūvējis pamatīgu klinšainās salas skarbumam atbilstošu dekorāciju ar Eilīnas un Keitas veikaliņu un laivu piestātni zem tā. Kostīmu māksliniece Liene Rolšteina aktierus saģērbusi smagnējos, raupjos apģērbos, uzsverot salinieku dzīves sūrumu. Tā ir visai nabadzīga vide, un var pat attaisnot Viktora Ellera Billiju, kurš, atgriezies smalkā mētelī, turpina tajā staigāt pat vairākas ainas pēc tam, kad gaišā auduma atloks pēc kautiņa ar Kaspara Goda Smuko Bobiju notriepts ar asinīm.
Režisora koncepcija ir samērā mulsinoša. Viņš ļāvies lugas melodramatiskajai līnijai un akcentējis zem raupjuma kārtas slēpto maigumu, ko var sajust katrā varonī. Taču kārta ir, un tās sastāvā ir visai daudz rupjas leksikas, kas mūsdienu teātrī ir gluži ikdienišķa, tomēr var atbaidīt tos, kurus visādi citādi tradicionālais, rāmi plūstošais uzvedums varētu piesaistīt. Labās ziņas ir divas: pirmkārt, neviens neķēmojas, atveidojot dīvainus cilvēkus nošķirtā vidē, – tas varētu būt liels vilinājums. Otrkārt, neviens arī nepārspīlē ar jūtināšanos, raudāšanu, sevis un citu žēlošanu. Tomēr, izvairoties no šiem diviem riskiem, režisors ir palicis kaut kādā bezsvara zonā, kad ļauj lugai nest izrādi, bet neiedod tai konceptuālu virzību. Raksturi, pat tik nešpetni kā Anetes Berķes Helēna, ir nogludinātiem stūriem, respektīvi, jau no pirmā brīža skatītāji sajūt, ka šķietami tukšais pļāpa Džonijs (Leons Leščinskis), agresīvā olu dauzītāja Helēna, viņas padumjais brālis, saldumu un teleskopu fanātiķis Bārtlijs (Sandis Pēcis), un pat neglābjamā alkoholiķe Džonija mamma (Anda Albuže), un visi pārējie ir jauki, labi cilvēki, tikai viņu savstarpējās attiecības ieslīgušas rutīnā, kam jūtu izrādīšana ir sveša un nepiemērota.
Aiz izmisuma blenž uz govi
Viktora Ellera aktierspēlē Billija lomā simpātiski ir tas, ka viņš nepārspīlē ar invaliditātes demonstrēšanu, tomēr gribētos sagaidīt daudzkrāsaināku, iespējams, kontrastaināku, šķautņaināku iekšējo pretrunu attēlojumu, jo patlaban izskatās, ka aizbraukt no salas Billijam nav dzīvības un nāves jautājums, kaut gan pēc lugas šķiet, ka viņš šajā vidē ar neatbildētajiem jautājumiem par pagātni un pilnīgi bez jebkādām nākotnes perspektīvām vienkārši jūdzas nost, aiz izmisuma stundām ilgi blenzdams uz govi ganībās. Ellera Billijs ir piemīlīgs puisis, kuru nevar nemīlēt, un abas tantes, butaforiski savecinātās Sigita Jevgļevska Keitas lomā un Karīna Tatarinova kā Eilīna, arī mīl, kaut neizprot. Abām aktrisēm izdodas neuzkrītoši, tomēr precīzi parādīt vienkāršo, dzīvē sevi nepiepildījušo sieviešu pieķeršanos Billijam, nesot līdzi neizstāstīto viņa bērnības noslēpumu. Dabisko šarmu lietā liek Leons Leščinskis, kurš nepārforsētas komikas atslēgā rāda ciema pļāpu tašu Džoniju. Anetei Berķei, kurai spēlēt šāda tipa spriganas varones ir asinīs, ļaunumu nodara izrādes veidotāju iedoma uzlikt viņai nejēdzīgu "īriski" rudu parūku. Sandis Pēcis Bārtlija lomā rāda lielākoties pārauguša pusaudža infantilismu (lugā viņam ir 16 gadu, Billijam un Helēnai – par gadu vai diviem vairāk). Kaut kas no nenobrieduša puišeļa palicis arī Kaspara Goda lādzīgajā Bobijā. Apvaldītu, lietišķu raksturu Dakterim piešķir Edgars Pujāts; Džonija māte Andas Albužes atveidā ir gluži feina večiņa, tas nekas, ka nemitīgi piesūkusies.
Uz vecumu kļuvis maigāks
Režisors mīkstina arī traģisko līniju, kas neļautu izrādi pabeigt tik cerīgā saulainībā kā tagad, ja precīzi ievērotu autora remarku lugas beigās. Billijs, kurš samelojis par tuberkulozi, no Amerikas atgriežas tiešām slims, un luga beidzas ar to, ka viņa roka, pielikta mutei priekšā klepus laikā, iekrāsojas sarkana no asinīm. Regnārs Vaivars Billijam dod vairāk cerību nākotnē.
Godīgi atzīšos, sēžot rindā blakus vairākiem kritiķiem, īpaši nesekoju līdzi publikas emocionālajām reakcijām – smiekli, protams, skanēja, bet šņuksti ne. Tāpēc man bija pārsteigums, ka pēc šī kopumā piemīlīgā, tomēr estētiski anahroniskā un, manuprāt, paremdenā priekšnesuma publika cēlās kājās un daži (dažas) izrādījās noraudājušies. Tas, ka skatītājos ir dzīva vēlme pēc līdzcietības un gribas just līdzi simpātiskiem dzīves pabērniem, kādi būtībā ir visi Inišmānas iemītnieki, ir pozitīvi. Tomēr sentimenta uzvara Makdonas darba iestudējumā nav pašsaprotama, un iemesli, kāpēc Regnārs Vaivars aizgājis pa šo taku, līdz galam nekļūst skaidri. Iespējams, arī viņš, Makdonas varones Helēnas vārdiem runājot, uz vecumu kļuvis maigāks.