Latvijas teātru Ābolu ķocis. 31. oktobris

Divu vīriešu, divu sieviešu it kā viegli nolasāmās, patiesībā sarežģītās attiecības, nevienkāršās izvēles starp nodevību un aiziešanu… Kaspara Znotiņa Džimijs nenovēršami atsauc atmiņā Holdenu no sava aktiera diplomdarba — Selindžera Uz kraujas rudzu laukā. Liriskais zēns ir izaudzis par dedzīgu jaunu vīrieti, kam riebjas rutīna un falšums, bet kas īsti nezina, kur likties, tāpēc terorizē cilvēkus, kas viņu mīl un ko mīl arī pats. Tomēr izrāde nav veidota kā viena aktiera "solo ar pavadījumu". Ļoti labs ir arī Andis Strods "trešā liekā" lomā. Bet. Viņiem jau pasen nav divdesmit, un tas, kas pavisam jauniem cilvēkiem izskatās pēc pusaudžu gadu atraugām un jaunības maksimālisma, ļaudīm pēc trīsdesmit liek domāt par kādām garīgām problēmām, un tāda pavisam noteikti nav bijusi režisora iecere. Attiecību smalkumos parādās abu jauno aktrišu vājās puses — Ieva Pole pārliecina noslēpumainās, maķenīt flegmatiskās Elisonas lomā, bet nervu sabrukums un histērija viņas izpildījumā neveikli, savukārt Inga Alsiņa, tik valdzinoša mīlas duetā, pirms un pēc mešanās jūtās atkal atgādina entuziasma pilnu komjaunieti. Izrādei nenoliedzami ir pēcgarša, bet šai pēcgaršai ir arī neizpratnes nianses. * * * * Mārīte Gulbe A.Osborna lugu šodienas divdesmitgadniekiem un trīsdesmitgadniekiem režisors V.Piņķis, manuprāt, adaptējis labi, nav distances starp laiku, kad luga sarakstīta, un to, kad to skatām. Visai precīzs un atpazīstams ir arī galvenais varonis Džimijs. K.Znotiņa atveidotais psiholoģiskais terorists dažbrīd šo pozu pieņem kā lomu, it kā uzskatīdams, ka to no viņa gaida apkārtējie, dažbrīd atklājas kā simpātisks, jūtīgs, tomēr iekšēji nenobriedis, infantils cilvēks, kas daudz ko paģērē no citiem, taču pats nav spējīgs uzņemties ne mazāko atbildību. Vārdos būdams nešpetns rimtas un sakārtotas dzīves ienaidnieks, no rutīnas un inerces apļa nevar izrauties arī Džimijs — atkārtojas vieni un tie paši rituāli gan sadzīviskā līmenī — ar sestdienas avīzi klubkrēslā / vīriešu krekliem pie gludināmā dēļa, gan attiecību modeļos. Simpātisks, dabisks A.Stroda Klifs, I.Poles Alisone pārliecina izrādes pirmajā daļā, mazāk otrajā. Grūtāk pieņemt I.Alsiņas skolmeistarienes toni un pozu aktrises Helēnas lomā. * * * Undīne Adamaite Nevar saprast, par ko īsti ārdās K.Znotiņa Džimijs — vai par to, ka aiz gludināmā dēļa nestāv kāda Simona de Bovuāra, vai par to, ka pats, būdams talantīgs daudzās jomās, nav realizējies nevienā, vai par to, ka tik ļoti kaunas par savu "noraušanos" maigumā, pēc tam pārējiem atriebjoties… Lai kā — Znotiņa aktierdarbs ir ļoti spilgts. Līdzvērtīga smalkuma un apjoma pietrūkst pārējo trīs cilvēku izpausmēs. Plašāk — recenzijā Kultūras Dienā. Vērtīga kā tendence liekas Vara Piņka pievēršanās dramaturģijas klasikai. Ar izrādes intonāciju režisors piesaka veselīgu radošo sāncensību Ilzei Rudzītei un viņas izrādei Sarkano lukturu ziema. Abi stāsta stāstus pieaugušajiem par to, ka "mīlestība ir smags darbs", kā lugā saka Džimijs.