Silvija Radzobe
* * *
Felikss Deičs četru stundu garajā izrādē rūpīgi izseko visām A.Ostrovska lugas ainām, šajā ceļā sagādājot skatītājiem ne vienu vien asprātīgi garšīgu brīdi. Pie saviem krāsainākajiem ieguvumiem, kas ir mākslinieciski "tīra manta", pieskaitu Baibas Valantes Gurmižskas un Daces Eversas Uļitas draudzīgo atklāsmes brīdi, ka "var gadu nasta plecus saliekt, bet sirdi — nē", Ievas Puķes asprātīgi stilizēto Aksiņju, par paraugu ņemot N.Karamzina nabaga Ļizu, Tālivalža Lasmaņa tēloto artistisko Ņeščastļivcevu brīžos, kad tam sajūk spēle ar īstenību. Tāpat intriģējoša ir Andra Freiberga scenogrāfija, kas, pirmkārt, ar mazu skatuvi skatuvē Apaļās zāles telpu strukturē pēc principa dzīve — teātris, otrkārt, ar Šiškina gleznas Rīts mežā reprodukcijas palīdzību ataino "meža" (plēsonības, instinktu) straujo izplatību — sākotnēji glezna ir maza, tad — aizņem visu sienu. Ir arī klajas neveiksmes aktierdarbā — Andris Gross Ščastļivceva lomu tikai bezpersoniski norunā, Madars Zvagulis svarīgajā Bulanova lomā atstāj gluži pašdarbniecisku iespaidu. Diemžēl nav iespējams saprast pašu galveno — ko režisors gribējis teikt ar šo izrādi.
Līga Ulberte
* * *
Tiecoties radīt nesteidzīga, it kā neobligātos personāžos sadalīta, dzīves plūduma iespaidu, režisors Felikss Deičs ļoti sekojis Ostrovska lugas burtam, kā rezultātā iestudējuma ritms ir nevienmērīgs un nepamatoti izstiepts, daudzām spilgtām epizodēm mijoties ar tikpat daudzām, kurās teksts un laiks aiziet tukšgaitā. Izrādes estētisko kopiespaidu pabojā arī ilustratīvie inscenējuma efekti — simboli ar "raudošu kleitu" un plīša lācīšiem. Taču teātra aktieru ansambļa lielākā daļa tomēr nodrošina izrādei intriģējošu iekšējo darbību. Viskrāsaināk tirgus pasauli, kurā visu pērk un pārdod, atklāj Baibas Valantes provinces veikalnieces Gurmižskas, Daces Eversas virtuozās pielīdējas Uļitas un Ievas Puķes mānīgi naivās Aksjušas sievišķīgi daudznozīmīgais trio. Galvenā Feliksa Deiča izrādes doma gan ir par teātra un dzīves paradoksālajām attiecībām, kur pirmais izrādās patiesāks par otro, tādējādi par būtiskāko varoni kļūst Tālivalža Lasmaņa harismātiskais, artistiskais aktieris Neščastļivcevs.
Mārīte Gulbe
* * *
F.Deiča iestudējumā vēršas plašumā horizontālais plāns — sadzīve, tirgones Gurmižskas līmeņa domāšana, savstarpējais izdevīgums, aprēķins, kupciskā viltība, lēni, gari izvēršas dīka nevīžība (Gurmižska rītakleitā pavada lielāko izrādes daļu), garīgais un fiziskais kūtrums. B.Valantes muižniece sīkmanīgi kaprīzi dīda mājiniekus un muižas ļaudis. Izvirst jaunais Bulanovs, kļūdams par kundzes gultas draudziņu. M.Zvagulis savu tēlu gan pagaidām veido ārišķīgiem līdzekļiem, neatklājot tā raksturu un motivāciju. Arī aktieru vide nav īpaši labāka. A.Grosa Ščastļivcevs ir sīks aktierītis talanta, personības un mērķu ziņā. Ja var kaut kas pacelt virs šīs sīkmanības, piešķirt vērtību, tad nesavtīga kalpošana ideālam, mākslai, par ko izšķiras T.Lasmaņa Ņesčastļivcevs. Vienīgā vertikāle šai mežā (lai gan skatuviski neveikli izteikta, paceļot virs spēles laukuma Aksjušas pilošo kleitu). Dzīvošana ziloņkaula tornī, tomēr vienīgā jēgpilnā esība. Lai trāpīgāk, mūsdienīgāk uzrunātu, izrādei pietrūkst vēriena un "tvēriena". Izstrādāti raksturi — D.Eversas Uļita, I.Puķes Aksjuša, A.Vilima Vosmibratovs, arī B.Valantes Gurmižska.