Vera Singajevska. Ķepiņa upītē

Viņa aizlienējusi balsi Raiņa bērnu dzejoļu tēliem un Valda Staburaga bērniem, bijusi Pepija Garzeķe, Toms Soijers, Tāpēcītis un Bille. Bet kas aizlienēts, to tik lēti neatgūt. Kaut kur starp Šuru Tičinkinu, kas ar sombrero galvā pavēra 50.gadu bērniem eksotisko sapņu zemi Meksiku, un Karlsonu, kurš ampelējas virs Stokholmas, bet varbūt tepat Rīgas jumtiem, V.Singajevskas balss kļuva par Latvijas bērnu īpašumu. Apburtai bērnības zemei, kur skan ne ar ko nesajaucamā aktrises balss, nu ļauts pievienoties arī mazākajiem klausītājiem. Bez mammu, tētu un vecvecāku bērnības mantojuma viņiem piederēs arī pašiem savs gabaliņš V.Singajevskas — brīnumainā balss turpina vilināt nepazīstamā, bet siltā un iemīlamā pasaulē, jo iznācis V.Singajevskas ierunāts Māras Cielēnas pasaku CD. Teātrim nepiemērota "Kaut visi cilvēki būtu aktieri! Nav taču brīnišķīgākas profesijas!" burtiski izsaucas V.Singajevska. Un pēc neilgas pauzes piebilst: "Tikai talantīgi, protams." Tā ir atbilde, kad jautāju, kā aktrisei bija sadzīvot ar vīru aktieri. Tālivaldis Āboliņš bija talantīgs, un arī aktrises dēls Gundars Āboliņš tāds ir. Piepildot mātes cerības, kas gribējusi "dēlu tumšiem matiem un acīm un aktieri" — balsī lepnumu nenoslēpt. Arī otrs aktrises dēls strādā radošā profesijā — ir skaņu operators, un šobrīd ieraksta mammas lasītus dzejoļus diskam, ko aktrise un izdevniecība Upe cer uzdāvināt klausītājiem jau šajos Ziemassvētkos. "Gribu arī sev ko uzdāvināt jubilejas gadā. Tas būtu mans disks ar bērnu dziesmiņām un dzejoļiem — Raiņa, Jāzepa Osmaņa," viņa saka dzīvespriecīgā balsī. Ja sarunas beigās aktrise pati neuzskaitītu, ka slimo ar astmu un diabētu, bet mainītais sirds vārstulis neļauj "labot" pērn krītot satriekto plecu un gurnu, liktos, ka veselāku cilvēku ilgi neesmu redzējusi. Jubilejas ciparu pārbaudu vēlreiz — pēc apciemojuma likās, ka par piecgadi, ja ne visiem desmit, esmu kļūdījusies. Vera Singajevska varbūt ir Latvijā vispatiesāk un nesavtīgāk mīlētā aktrise — viņu iemīl bērni, un jūtas saglabā arī pieaugušie, nespējot noslēpt smaidu, kas kā gaišas un priecīgas atmiņas uzaust sejā, kad dzirdam viņas balsi. Tāpēc tas, ka savulaik Ukrainā dzimusī topošā aktrise uzņemšanas pārbaudījumos tika atzīta par skatuvei nepiemērotu, šķiet neticami. Tiesa, V.Singajevska ir īsa, pārsteidzoši īsa auguma, bet vai tas ir traucējis tūkstošiem viņas tēlu savaldzināto? Neatkārtojamā Lācīša Pūka balss sarunā šodien saka: "Velta Līne savu dzejoli pat līdz pusei nedabūja noskaitīt. Man iedeva kaut ko no grāmatas lasīt." Katrs, kas kaut reizi aktrisi dzirdējis runājam, spēs iztēloties, cik skumji priecīgi skan balss. Vera Singajevska, pabeigusi tehnikumu, sāka strādāt bērnudārzā. Varbūt šai pieredzei esam pateicību parādā par lieliskajiem puikām, meitenēm un bērnībai piederīgajiem tēliem, ko vēlāk ar savu fantastisku humora un smalku bērna psiholoģijas izjūtu iedzīvināja aktrise. Par pirmo puiku viņa gan neesot bijusi sajūsmā. "Es domāju, ka spēlēšu zīdā un samtā, būšu Kručiniņa Bez vainas vainīgajos. Bet dzīve mani piezemēja." Režisore Irina Liepa Jelgavas teātrī A.Arbuzova Sešos mīļos cilvēkos V.Singajevskai iedalīja padsmitgadnieka Belkas lomu. "Traktoru piekabinātāju, bet tur bija arī sieviešu loma, mīlētāja. Es apvainojos un izlēmu, ka nespēlēšu." Izpalīdzējis Belkas vecuma skatuves strādnieks Harijs, kas sapņojis par aktiera profesiju — kamēr V.Singajevska tēlojusi smagu laringītu, Harijs uz skatuves viņas vietā. Lomu nospēlēt tomēr nācies un arī saprast, ka tajā "biju pilnīgi iekšā". Kad Rīgā uz kādām futbola sacīkstēm iebraucis A.Arbuzovs un pēc izrādes sēdējis vecajā Dailē kopā ar aktieriem, viņš slavējis režisori par drosmi Belkas lomā uzaicināt īstu puiku. V.Singajev­ska sēdējusi viņam līdzās.Kūkas un medus podiņi Šādu stāstu teātros nav maz. Lielākoties teātra folkoras žanros — starp varoņteiksmām un eposiem. Skatoties V.Singajevskas fotogrāfijas, tomēr atliek vien ticēt. Viņas Belka 1950.gadā mazliet smeldzīgu skatienu patiesi atgādina īstu zēnu. Puikas V.Singajevska esot pētījusi "dzīvē" — Vērmaņdārzā, kur Tarzāna pielūdzēji spekulējuši ar kino biļetēm. Mazākos bērnus pētījusi, bērnudārzā strādājot, vēlāk, kā pati saka, "parodējusi", radot unikālas bērniem paredzētas programmas, ko cienīja ne tikai Latvijā. V.Singajevska aicināta pārcelties uz Maskavu, padomju laikā kā Bērnu teātru asociācijas biedre viesojoties Ņujorkā, aicināta plašā viesturnejā: "Nācās melot, ka dzīvoju lielā villā. Man taču vīrs un divi bērni mājās, es nevarēju nekur braukt. Un uz Maskavu — viesoties labprāt, bet dzīvot... Te tomēr ir Latvija." Viņai piemīt unikāla pārmiesošanās spēja. Divi uzskatāmākie piemēri — mīlīgs lācēns un lidojošs vīrelis labākajos gados — gan bijuši fiziski smagi. "Mums bija ģērbēja Melita, kas Pūkam cilpiņu rakstā notambrēja brūnus vilnas kombinezonus ar kapuci. Lācēns izskatījās brīnišķīgi — mīksts, pūkains, mīlīgs, kā jau rotaļlieta. Bet aktieriem bija ko turēt. Tā bija vilna. Apakšā vilkām sviedru kreklus, ko pēc tam varēja izgriezt. Būtu bijuši laimīgi, ja teātri nekurinātu. Kurināja. To pašu izcietu Karlsonā — pārtapt pavisam citā dzimumā vai lopiņā, ja tev ir biezs kostīms, kurā jālēkā un jāskrien, ir smags darbs." Cik daudzi skatītāji par to ir iedomājušies? Riskēšu minēt, ka viens no tūkstoša, jo mana bērnības patiesība (un tā ir absolūti neapstrīdama) ir — V.Singajevska netēloja Karlsonu. Viņa bija Karlsons. Karlsons ir V.Singajevskas "kroņa numurs", pēc kura viņu pazīst un mīl visā Latvijā. Ar to mīlēšanu gan esot tā, saka aktrise, ka mīl tēlus. Bet aktieri no tēla uzticamam skatītājam jau nodalīt nav nemaz tik viegli, un tāpēc V.Singajevska dažādos savas dzīves posmos esot saņēmusi podiņus ar medu (Pūkam), māla krūzes (Lotei no Staburaga bērniem, tās aktrises viesistabu rotā vēl aizvien) un, protams, astoņas tortes dzimšanas dienā (Karlsonam). Brālītim dzimšanas diena gan iekrita teju katrā izrādē, tādēļ, "kad vairākas skolas sanes pa astoņām tortēm, tad viss teātris ir pilns. Beigās man bērni teica — mamm, mājās vairs nenes, mēs vairs nevaram".Vilcēns un citi dumpinieki Pašas bērniem V.Singajevska esot stāstījusi "pamatpasakas" — vēlu vakaros pēc izrādēm Sniegbaltīti, Pelnrušķīti, Sprīdīti. Pārgurumā jaukusi sīkumus, labota — to, cik greizsirdīgi bērni sargā savus bērnības stāstus, zinās katrs, kas mēģinājis "noblēdīt" pa rindkopai. Bet Latvijas bērniem joprojām tiek viss V.Singajevskas ierakstīto dumpinieku arsenāls. "Ķepiņa upītē," var citēt viņas Vilcēnu no 1954.gadā ierakstītās G.Landau Sniegbaltītes skolas, manas bērnības stāsta. Ķepiņa upītē (tintes) un uz soliņa, ķepiņa upītē — un uz burtnīcas, 50.gados parakstījās mazais nejaucēns. V.Singajevska nav pedagoģiska — viņas "neuzvedīgie" varoņi padodas krietni dzīvāki un pievilcīgāki, nekā līdzās esošie pozitīvie piemēri. Kāpēc mēs viņus tomēr mīlam? Droši vien tāpēc, ka "baironiskie dumpinieki" (tā pirms gadiem par Vilcēnu teica mana mamma, un es uzzināju, kas ir Bairons) neskaitāmiem bērniem ir atklājuši grēka vilinājumu. Šis grēks ir rotaļīgs teatrālisms, kas dzīvi izdaiļo visās varavīksnes krāsās. Noslēpums, ka garšīgāk ir, ja tortes ir astoņas, bet svecīte viena. Ka medus (arī tas, kas paredzēts draugam dzimšanas dienas dāvanai) ir garšīgāks apēsts, nevis neēsts. Un arī tāpēc, ka visi viņas egoistiskie nejaucēni ir traģiski vientuļi un viņiem tik ļoti vajag draugu. Kā Vilcēnam, kam pēc V.Singajevskas iedomātās biogrāfijas vecākus mednieki nošāvuši un nav, kas viņu uz skolu aizved. Kā Karlsonam, kas ir vientuļa bērna fantāzija un kuram pašam tik izmisīgi nepieciešams savs Brālītis. Bērna dvēseles dzīlēs slēpjas lielas skumjas, kuras reizēm izrunāt tikai ar Lāci, bet ne ar mammu. Pat vislabāko ne. "Bez šaubām, ka bērni tagad ir savādāki nekā tad, kad mēs augām," saka aktrise. "Nav varbūt naivitātes. Bet pie tā mēs paši esam vainīgi — ātri cenšamies padarīt par pieaugušajiem. Atklājam visus dzīves noslēpumus, tos, kuriem jānāk pakāpeniski." Tāpēc M.Cielēnas pasakas V.Singajevskai sagādājušas lielu gandarījumu — iztēles bagātas, siltas un oriģinālas. Gluži kā citi V.Singajevskas balss uzburtie stāsti.