Ja jūs esat aizrautīgs datortehniķis, kurš gadiem nodarbojas tikai ar skrūvītēm un vadiem, neesiet tik pārliecināts, ka vēl pēc laika neatradīsieties uz skatuves, lai dejotu skatītājiem! Tieši tā pirms sešpadsmit gadiem notika ar izraēlieti Zoharu Rabinoviču. Divdesmit trīs gadu vecumā, sajutis ilgas pēc citādas dzīves, viņš vienā jaukā dienā meta pie malas amatu ienesīgajā elektronikas lauciņā un iestājās Rubina Mūzikas un dejas akadēmijā.
"Cilvēkam ir vajadzīgs kas vairāk par laika notērēšanu un naudas pelnīšanu," uzskata Z.Rabinovičs. Laikā, kad pasauli pārņēmis stress par krīzi ekonomikā, cilvēki aizvien vairāk pievēršas "alternatīvai pasaulei": mākslām un dažādām garīgām mācībām, kas attīsta iekšējo pasauli.
Dejas dēļ — pat apsardzē
Kolīdz Zohars plastiski sakustās, cauri oranžajam kokvilnas krekliņam spiežas labi trenētā ķermeņa muskuļi. Jūsu sievai laikam gan nav jārauc deguns par lieko svaru, mudinot vīru apmeklēt trenažieru zāli? Zohars smejas. "Viņa bieži man pārmet: nu, kāpēc tu vari ēst, ko gribi, bet tev ne vēsts no liekā svara!"
Zohara sieva arī ir mūsdienu dejas pedagoģe un horeogrāfe. Abi audzina astoņus un pusotru gadu vecas meitiņas. Raugoties, kāda interese par mūsdienu deju pēdējā laikā ir Izraēlā, dejotāju ģimenē ne reizi vien ticis pārrunāts: kā būtu, ja meitas arī? Zohars teatrāli ar plaukstām aizklāj acis un smejas. No vienas puses, būtu jauki ģimenes tradīciju turpināt — vecākajā meitā viņš jau tagad saskatījis radošumu, plastiskumu. No otras puses, viņš labi zina, ko nozīmē būt dejotājam Izraēlā. Tāpat kā jebkur citur pasaulē, tas nozīmē, ka morālajam gandarījumam astē līdzi velkas nemitīgs stress par materiālo situāciju. Projekti te ir, te nav. Nauda tāpat.
"Esmu strādājis pat apsardzē, lai uzturētu ģimeni," Zohars atklāj. Pēc Rubina akadēmijas absolvēšanas viņš bija iedvesmas pilns visu dzīvi veltīt dejai. Zohars bija strādājis gan elektronikas, gan fizioterapijas lauciņā, taču sapratis, ka rutīnas darbs viņu nesaista. Deja? "O, jā! Tas ir tas, ko vienkārši nevaru nedarīt!" Mūsdienu deju viņš uzsācis studēt ar pārliecību, ka dejotāji labi pārzina savu ķermeni. Taču, sākot dejot, izrādījies, ka tā nebūt nav.
"Dejotāji rāda uz savu roku, kāju, muguru un saka: sāp. Viņi ķermeni nesaista ar sevi pašu." Var dejot tehniski perfekti vai ļoti emocionāli, tā arī neko daudz par sevi pašu, savu ķermeni neuzzinot, novērojis dejotājs.
Viņam ir interesanti mūsdienu deju sasaistīt ar dažādām tehnikām, kas palīdz pilnveidot ķermeni, attīstīt iekšējo pasauli, piemēram, geštaltterapiju, Body Process terapiju. "Tā vietā, lai ķermeni nodzītu, cenšoties sasniegt kādu mērķi, vajag ieklausīties, ko tas stāsta. Saprast, kā šo mērķi sasniegt harmoniski, rēķinoties ar ķermeņa iespējām un vajadzībām," saka Zohars.
Saķēpāties un dejot
Jau vairākus gadus Zohars pārtraucis uzstāties mūsdienu dejas izrādēs. "Sagatavot izrādi, tas ir milzīgs darbs, bet īss gandarījuma mirklis — aplausi no kaut kur zāles tumsā sēdošiem skatītājiem," saka dejotājs. Turklāt Izraēlā ir ļoti daudz gan lielu, gan mazu mūsdienu dejas kompāniju. Skatītāju netrūkst. Tomēr par katru jaunu projektu cīnīties gan kā producentam, gan režisoram, gan horeogrāfam nav viegli. "No tā var nogurt," Zohars nemaz neslēpj. Labāk par izrādēm uz skatuves, viņam patīk sajust cilvēkus personiski. Tādēļ viņš sācis pasniegt meistarklases kontaktimprovizācijā.
Pirmdien arī Rīgā interesenti varēs izbaudīt šī horeogrāfa un pedagoga meistarklasi Tulip — dancing colors. Īpaši izveidotā studijā, kas notīta ar plēvi, Zohars cilvēkiem mācīs ne tikai kustību kombinācijas, bet izpildīt tās, noziestiem ar krāsām. Šajā procesā no cilvēku ķermeņu kustībām telpā impulsīvi veidosies dzīva glezna. Meistarklases noslēgumā taps arī 20 minūšu gara izrāde. Drosmīgie var pieteikties!
Dejotājam ļoti patīk strādāt gan ar profesionāļiem, gan cilvēkiem, kas nekad mūžā nav dejojuši. "Nevis likt viņiem kaut ko darīt, vai rādīt priekšā brīnumus, bet ļaut sajust brīnumu pašiem sevī," viņš stāsta. Zohara nodarbībās iespējams sagaidīt visādus brīnumus. Reiz, piemēram, viņš saviem skolniekiem plaukstā ielicis šokolādes gabaliņu. Licis uz to ilgi, ilgi skatīties, jeb meditēt, neļaujot kārdinoši smaržojošo matēriju iebāzt mutē. Bijis tik interesanti vērot, kā cilvēki pamazām atslābst, redzot, kā plaukstā lēnām izkūst šokolāde. Kārojot to, paklusām rīdami siekalas. "Nav pat svarīgi, kā. Galvenais ir atvērties, saklausīt sevi," saka šokolādes meditācijas skolotājs.