Dinamisms un spēks Sāras Lūkasas personālizstādē Penetralia

Divas ceptas olas - sieviešu krūtis, spainis - vagīna. Gurķis ar diviem apelsīniem - paši saprotat, kas tas ir. Pati māksliniece savās fotogrāfijās bieži vien tika atainota kā agresīvs androgīns - viņa bija tipiska sliktā meitene. Sāras Lūkasas seksuāli uzlādētās skulptūras un fotogrāfijas azartiski kolekcionēja un eksponēja Čārlzs Sāči. Viņas darbi tika izstādīti muzejos un galerijās visā pasaulē. Kaujas gatavība 46 gadus vecās mākslinieces jaunākā personālizstāde Penetralia, kas līdz 15.novembrim apskatāma Londonas _Sadie Coles HQ_ galerijā, pārsteidz ar mieru, siltumu un iekšējo harmoniju. Ekspozīciju veido nelielas ģipša skulptūras. Centrālais tēls ir penis - šoreiz pilnīgi "autentisks", nevis no augļiem, dārzeņiem vai citiem produktiem/objektiem veidots. "Ir pienācis laiks atkal redzēt fallu kā maģisku objektu," uzskata S.Lūkasa. "Penis kā Visuma stimulējošs spēks, greznums, pacilājošs pirmsākums, taisna līnija," viņa piebilst. Ģipsī Sāra atveidojusi sava dzīvesbiedra Džuljena Simonsa dzimumorgānu. Pirms dažiem gadiem Lūkasa pārcēlās uz dzīvi klusā provincē - Safolkas grāfistē. Māksliniece apmetās mājā, kur senāk dzīvoja komponists Bendžamins Britens. Dzīves apstākļi atstāja iespaidu arī uz viņas darbiem - tie slēpj sevī angļu provinciālās mitoloģijas noslēpumus, pirmatnības skaistumu, šajos darbos nav jūtama steiga, kas ir raksturīga dzīvei metropolē. Sāra Lūkasa grib būt tuvāk dabai - katram fallam ir koka postaments, kas piešķir mākslas darbam līdzību ar vērtīgu arheoloģijas muzeja objektu. Turklāt peni viņa parāda "kaujas gatavībā" - mūžam stipru un dinamisku. Tas pat atgādina seno darbarīku vai ieroci, daži darbi līdzinās komētu atlūzām, cilvēka kauliem un locītavām. Romantiskā ideāliste Dzīvojot ārpus Londonas, Sāra Lūkasa atsvešinājusies no aktīvas saviesīgās dzīves. Viņa saka, ka nevēlas būt mākslas pasaules slavenība, kura alkst pēc iespējas vairāk naudas. Māksliniecei ir ko teikt par situāciju mūsdienu mākslā. Pēdējā laikā Sāra ļoti bieži atceras savu bijušo mīļāko - vēl vienu YBA pārstāvi Angusu Feirhērstu, kurš šā gada martā izdarīja pašnāvību. Lūkasa pieļauj, ka viņš nespēja pieņemt, ka viņa līdzgaitniekiem mākslas tirgū veicās labāk nekā viņam pašam. "Anguss pārāk daudz rūpējās par to, ko par viņu domā citi. Viņš nevarēja atrast pats savu pārliecības spēku. Viņš juta, ka atpaliek no veiksmīgākiem māksliniekiem, un centās samazināt šo distanci. Bet tas nerada labvēlīgus apstākļus mākslinieka darbam - sanāk, ka tev ir maldīga motivācija turpināt radīt," uzsver S.Lūkasa. Vēl pirms A.Feirhērsta nāves viņa mēģināja attālināties no tām mākslas aprindām, par kuru varoni kādreiz ir bijusi, aktīvi piedaloties visās norisēs. Vēlāk S.Lūkasa atklāti kritizēja prestižo Tērnera balvu, kas, viņasprāt, kļuva par "drudžainu mērauklu materiāliem sasniegumiem britu laikmetīgajā mākslā". "Es nekad neuzskatīju, ka ar mākslu jānodarbojas pirmām kārtām naudas dēļ. Neuzskatīju, ka sacensība par to, kuram māksliniekam izdodas pārdot savus darbus dārgāk, būtu svarīga. Taču dažreiz man nākas piedzīvot šoka momentus - bieži vien tas notiek Demjena Hērsta dēļ. Daļēji viņam ir taisnība - cilvēkiem vieglāk tevi vērtēt, ja viņi zina, cik maksā tavi darbi. Bet man tas nebija svarīgi! Vienmēr esmu bijusi romantiski un ideālistiski noskaņota - kā jauniete vai komuniste." Negribu kā Demjens! 2004.gadā kopā ar Demjenu Hērstu un Angusu Feirhērstu S.Lūkasa piedalījās lielajā izstādē In-A-Gadda-Da-Vidda, kas notika Londonas Tate Modern galerijā. "Es varu paskatīties uz lietām no Demjena perspektīvas: "Ja citiem cilvēkiem tas ir, kāpēc tas nevar būt arī man?" Viņš vienmēr tāds ir bijis, pat koledžā. "Es ēdīšu kaut ko garšīgu. Es nopirkšu sev to somu," tāda bija viņa attieksme. Bet Demjens ir ļoti dāsns un uzticams draugs daudziem cilvēkiem, un viņš tic mākslai. Viņš ir brīnišķīgs cilvēks, es viņu ļoti mīlu. Taču es negribu dzīvot un strādāt kā viņš." Demjens Hērsts ir pārvērties par multifunkcionālu zīmolu - viņš vairs nav tikai mākslinieks, bet arī ietekmīgs kolekcionārs un uzņēmējs, viņam ir sava izdevniecība Other Criteria un tāda paša nosaukuma galerija, kur viņš pārdod savu un citu mākslinieku darbu autorkopijas. Hērstam ir sava mākslas ražošanas fabrika Science, kur strādā simtiem asistentu. Pasaulē ir vēl vismaz divi meistari, kuri darbojas tikpat vērienīgi, - japānietis Takaši Murakami un amerikānis Džefs Kūnss. Taču joprojām ir daudz tādu mākslinieku, kuri nevēlas kļūt par "fabrikas" bosiem, kuriem ir svarīgi darīt visu savām rokām, - tāda ir gan Treisija Emina, gan Sāra Lūkasa. "Es negribu būt piederīga nekādiem mākslas klubiem. Es uzskatu dzīvi par mistēriju - pasaule man ir kā piedzīvojums, kurā es gribu piedalīties. Domājot par lietām, kas mani interesē, es kļūstu arvien vairāk un vairāk tradicionāla, pat konservatīva - bet ne politiskā nozīmē. Pasaulē joprojām ir ļoti daudz maģijas, un to ir grūti noķert, ja esi Londonā. Manas jaunās skulptūras ir stāsts tieši par to. Un tas ir ļoti kluss, mierīgs stāsts," pauž S.Lūkasa.