Divi zvēri vienā krātiņā

Lieliski, ir vērts padomāt, kas svarīgāks, gleznieciskās vērtības, kā klātbūtne parādās, vai sabiedrības smadzeņu kolektīva skalošana.

Vispārzināms fakts, ka zvēriņš, kas no bērnības audzināts būrī, palaists savvaļā, iet bojā, jo nemāk dzīvot brīvībā. Protams, cilvēki nav zvēriņi, taču analoģija ir acīmredzama. Padomju sistēmas sagruvums līdzinājās katastrofai zoodārzā, ja tur pēkšņi sabruktu visi būri. Daudzi zvēriņi stāv, blisinot acis un nesaprotot, kāpēc tos vairs neviens nebaro, bet no būriem izmukušie plēsoņas sarīko asiņainas medības. Izdzīvo manīgākie un tie, kas nav pārāk raduši pie būra. Tāpēc daudzu acīs padomjlaiki acociējas ar skumju nostaļģiju par nodrošinātu eksistenci. Tas nekas, ka būrī, tas nekas, ka visa dzīve atkarīga no kopēju žēlastības. Un socreālisms palīdzēja radīt ilūziju, ka viss Padomjzemē bija vislabākajā kārtībā. Ieaijāja pārliecībā, ka cilvēks cilvēkam biedrs, rads un brālis. Utopija. Diemžēl...

Ne par tēmu, atvainojos, bet rozā blūzītes īpašniece jau nu gan nav resna, bet jauna un smuka. Ikdienā redzu, tāpēc zinu. Bilde varbūt tāda neveiksmīga sanākusi.

Nu nav gluži tā. Katra radoša iecere dzīvo domās un sirdī, un ne katrs vēlas eksponēties. Ne jau sliktā vara vainīga vien. Tas tikai tiešām var kalpot par ieganstu, bet , kad ir redzēts kā tai un šajā laikā radošs cilvēks čukst Augustam Vosam austiņā, ka redzētais ir logs nevis bilde. Kad Glavļits sviež atpakaļ uzrakstīto, labākajā gadījumā pieprasot parrakstīt, bet sliktākais visiem zināms , tāpēc nemaz nedod lasīt. Bet protams bieži vien publicēšanās vēlme ņem virsroku pār visaugstākajiem priincipiem. Talants ir Dieva dāvana, kas nav jārealizē , bet, kas uzliek smagu nastu. Iespējams, ka Jums savas jaunības(kas nekādā gadījumā nav netikums) dēļ nav bijusi iespēja satikt un pafilozofēt ar tā laika brīvajiem ļaudīm, kas būdami ļoti talantīgi, tomēr publicējās minimāli, izdzīvošanai, tā arī nekļūdami pelnīti slaveni. Daudzi vienkārši aizgāja bojā burtiskā nozīmē. Toties daudzi padevās un sadarbojās, pat iestājās tai organizācijā, ko toreiz dēvēja parv partiju, jo biedri automātiski kļuva talantīgāki. Bet daži dabūja "pa mizu", pie kam smagi. Kolēģu biedru, kas patlaban arī sildās atzinības saulītē, vienaldzīgo skatienu pavadīti.

Nu un ljoti zjeel,ka taadi cilveeki nerealizeeja savu talantu.Un realizeet savu talantu(ja taads vispaar mazdruscinj ir) var tikai smagi straadaajot(t.i. gleznojot) un pilnveidojoties. Bet ja iisti negribaas gleznot,tad var atrast simt un vienu iemeslu,kaapeec cilveeks nestraadaa. Var seedeet visplashaakajaa darbniicaa,pie uzvilkta audekla un saspiestaam kraasaam,bet nestraadaat un aizbildinaaties par nepareizu varu,veciem aizvainojumiem vai ideologjijas spaidiem. Gleznotaaji glezno,jo nevar negleznot.Taa tas ir bijis pie visaam varaam.

Es savu repliku uzrakstīju vienkārši konstatējot, ka tādi bija, bez vērtējuma, vai tas labi vai slikti. Jo bija arī tādi, kas dedzīgi pūta PSKP stabulē un tagad elpa pietiek pūst demokrātijas piedāvātā. Tur tomēr kaut kas ir. Protams, tik pat sarežģiti kā ar Knutu Hamsunu.

Kas ir sagleznots tagad, pieskaņojot dīvāniem, to varēs novērtēt pēc 50 gadiem. Arī kāds var teikt, ka īsts mākslinieks mirs badā un neko nepieskaņos dīvānam. Tomēr dīvāns tad jau būs izmests mēslainē, bet varbūt glezna karāsies muzejā kā šedevrs. Arī visa itāļu renesanse ir varas un naudas pasūtījums. Talants izlaužas vienmēr no jebkāda satura un varas diktāta. To pierāda arī šī izstāde, kur ir daudz izcilu darbu, kad ir pagājis laiks un uz gleznu saturu var raudzīties distancēti, atkal ir redzamas to gleznieciskās vērtības. Protams, visos laikos ir daudz viduvēju mākslinieku, kas rada viduvējus darbus - kas ir vērtīgs un kas nav, bieži atklāj tikai laiks. Domāju, ka vienmēr ir labāk darīt, nekā nedarīt, jo, ja visa latviešu inteliģence 50 okupācijas gadus būtu sēdējusi pagrīdē un nedarījusi neko, tad šodien nebūtu nekādas radošās inteliģences, kam pēckara paaudze godīgi nodeva savas pirmskara Latvijā un Eiropā iegūtās zināšanas. Ko rādīt ārzemniekiem jau mums ir, visu ko var rādīt pa druskai, bet īsti nav, kur to darīt un nezinu, vai jaunais mākslas muzejs šo problēmu atrisinās?

Bet bija tādi, kas nekādā gadījumā negribēja, nespēja publicētie okupācijas apstākļos. uzskatīdami to par kolaboracionismu. Bija pat tādi, kas nerakstīja negleznoja u.t.t. pārliecības dēļ, baidīdamies, ka nomiršanas gadījumā kāds cits var eksponēt.

lai ir grūti kam ir grūti resnam grūti vasarā rozā blūz\ite nelīdz :))

Man lasot rakstu, nācās to salīdzināt ar Brežņeva runu... tā arī palika neskaidrs, kas par cik labāks vai sliktāks.

Visa pamataa ir gleznieciiba un tas,ka gleznotaaji veeleejaas gleznot un nemaz nevareeja negleznot.Ideologjija bija achgaarns posms,kas diemzjeel bija,kaut kaa jaaiedabuu gleznaa iekshaa,lai maakslinieku vispaar izstaadiitu.Taa bija taa laika realitaate,un maakslinieki ar to meegjinaaja sadziivot,kaa nu kursh prata un peec sirdsapzinjas vareeja. No tiem apspiestajiem gadiem naak ljoti daudz labas gleznieciibas.To nevar un nedriikst noliegt tikai ideologjiskaa satura deelj. Shii briizja Latvijas realitaate,ir kapitaalisks pateereetajau tirgus,ar ljoti shaubiigu gaumi,neesoshu maakslas izpratni un veelmeem-lai smuki izskataas un piestaav meebeleem.Un maaklslinieki atkal pielaagojaas,lai izdziivotu un vareetu turpinaat gleznot.

Darbus izstādēm izvēlas. Autores domu gājiens ir krievisks - "otbor rabot ". Tikmēr Rūta Mežavilka ar Ingunas Trepšas [Ante Meridiem Design, Ņūjorka] atbalstu izveidojusi WEB mājas lapu māksliniekam Uģim Mežavilkam. Tā pieejama, uzklikšķinot tīmeklī www.ugis-mezavilks.com Redzamas viņa gleznas, zīmējumi, karikatūras un citi materiāli.