Brīdis, kad dzejnieki izlien no savām alām un pastaigājas kā cilvēki, — tās dzejnieces Andras Manfeldes skatījumā ir Dzejas dienas. Viens no pasākumiem bija arī izdevniecībā Neputns iznākušā viņas otrā dzejas krājuma Betona svētnīcas (2005— 2008) atvēršana. Krājums radies šoka iespaidā, atklājot Karostu Liepājā. "Es tikko biju kļuvusi pareizticīga, izdomāju, ka man vajag no Kuldīgas aizbraukt uz Liepāju svētceļojumā un apmeklēt visas četras baznīcas. Dzelteni kupoli, betons, tālāk jūra... Man neviens nebija stāstījis, ka tāda vide eksistē," A.Manfelde visiem stāstījusi, ka bijusi Karostā (ar plato "o"), tikai vēlāk nobirušas zvīņas no acīm — osta taču! Ivetas Boiko un pašas mākslinieciskajā noformējumā grāmatas iekšlapās fotogrāfijās skatāmi Karostas pašpuikas. "Un vēl grāmatā ir daudz Grīziņkalna," atklāj A.Manfelde.
Krājums jau novērtēts ar Annas Dagdas balvu. A.Manfeldei kauns, ka no Dagdas neko nav lasījusi. "Alibi" — arī Anna — guļ ratiņos un pieklājīgi, mammai par brīnumu, iemieg. Zobi nāk... A.Manfelde atzīstas — bijusi nojausma, ka iegūs šo balvu. Pārāk daudz brīnumu un sakritību. Ventspils Rakstnieku mājā Annas ielā auklējusi kādu bērniņu, kuru nepratusi mierināt, un teikusi: "Paklau, ja tu esi piedzimis, tev taču ir jādzīvo!". Mazais apklusis, sācis smaidīt. Andra izlēmusi, ja kādreiz viņai būs meita, sauks par Annu. Ar līdzīgiem vārdiem: "Kāds gribēja, lai es dzīvoju. Un es gribu, lai dzīvotu tu," izskanēja A.Manfeldes dvēseles kliedziens dokumentālajā prozā Adata, ar kuru viņa 2005.gadā ienāca latviešu literatūrā, daudzus satriecot ar savu neizskaistināto atklātību. Vaicāta, vai nevēlas, lai šis Zigmāra Liepiņa hits (no Nacionālā teātra eksistenciālās muzikālās drāmas par narkomānijas elli) radiostacijās skanētu retāk, A.Manfelde atbild, ka viņu tas diži neuztrauc. Radio viņa neklausās. Turklāt pati vairākas reizes iepazīstinājusi ar sevi tā: "Es, es uzrakstīju Ja tu man esi...," dzejniece garšīgi smejas, piesitot pie krūtīm.
Jānis Rokpelnis A.Manfeldes debijas krājumu Dievi tranšejas rok (2005) raksturoja kā "radikāli asociatīvu dzeju", kas rodas no "pavisam tiešas, nemākslinieciskas mūsu dzīves ikdienas. No ikdienas puņķiem un asarām". Arī Betona svētnīcas uzrāda A.Manfeldes "raksturīgo spēju poētiski iedzīvoties citu ārēji neekskluzīvu cilvēku dzīvēs". Nu ja, es jau nerakstu par laimīgajiem, re, kur tāda smuka, — dzejniece pamāj uz dārglietu veikala vitrīnu, kur XXL smaidā atiezusies sintētiska skaistule. A.Manfelde steidzīgi piebilst, ka tajā pašā laikā nebūt neuzskata, ka dzejai noteikti jābūt drūmai vai bēdīgai. "Man ir dzejoļi, kurus nekad neesmu lasījusi, arī no pirmās grāmatas. Arī no šīs netaisos visus mierīgi nolasīt," saka A.Manfelde, kura par lasītāju īpaši neaizdomājas. A.Manfeldes pārliecība: dzeja nav tikai pantiņi: māja/kāja. Viņa pārfrazē Pāvila vēstuli korintiešiem (Acs nevar sacīt rokai: man tevis nevajag): "Man liekas, ka dzeja ir sabiedrības organisma neredzamā daļa, kas pilda savas funkcijas. Dzeja varētu būt kā niere, nē, kāds mazāks orgāns, dziedzeris. To, protams, nevar pierādīt." Viņai pašai līdz 13 gadiem dzeja šķitusi murgi. Tagore, Ahmatova, Apolinērs, Vācietis — atklāts tikai pēc tam — Krusta skolā.
Rokpelnis bez žēlastības ravējis ārā, viņprāt, 80.gadu bezgaumības, piemēram, "radioaktīvās skumjas". Ko pati vērtē kā bezgaumību? "Dzejā ir jābūt nervam. Nevaru ciest, ja dzejas drēbēs — pantmērā — ietērptas tikai atziņas," stāsta A.Manfelde. Tas par citiem. Par sevi: drošs kritērijs esot laiks. Ja negribas dzejoli cilāt vai kauns publiski lasīt — tas no saraksta jāsvītro.