Dzejoļi sakarā ar...

/ Sarāts Savienoto Valstu/ vecais Prezidents./ Bet kāda mums daļa? - nu, Savienoto Valstu,/ Nu, Prezidents?/ Un tomēr interesanti - Savienoto Valstu/ Prezidents." Prigovs šo dzejoli uzrakstīja vēl Padomju Savienības laikā, kad īstu dolāru rokās bija turējis varbūt tikai viens no 100 000 PSRS līdzpilsoņiem. Tagad mēs visi sēžam vienā lielā globālajā laivā (labi vēl, ka ne zemūdenē), un patiešām ir interesanti - kurš gan mēģina to stūrēt? Jo īpaši tagad, kad pirmo reizi seriāla Doktors Hauss vēsturē tā galvenais varonis ir kļūdījies. Atcerieties, kā viņš savam pacientam teica: "Balto namu par Balto nesauc sienu krāsas dēļ." Nē, doktor, tomēr krāsas dēļ. Taču šobrīd jaunu jēgu iegūst vēl viens dzejolis, kura autors ir rīdzinieks Semjons Haņins. Orbītas almanahā, kas tiek gatavots izdošanai, ir atrodams viņa teksts par izskaidrošanos ar meiteni. Sākums ir šāds: "tas notika šajā vai iepriekšējā svētdienā/ negribējās ilgu attiecību noskaidrošanu/ bet tu uzstāji/ desmitā tramvaja pieturā/ kur botāniskā dārza žogs/ nu ko, izskaidrosimies…" Un liriskais varonis cenšas atrast kontakta punktu, pat piedāvā: "sākumam tev tomēr labāk būtu apgulties/ lai tev būtu vieglāk mani saprast..." Bet viss kaut kā atduras pret pilnīgu nenoteiktību un neiespējamību saprast "kurš kuru ievilcis". Un te nāk pēdējās rindiņas: "nu labi, ko nu par šo/ man ir divi lati - ko darīsim." Jau divas nedēļas visa valsts zina, ko var izdarīt ar diviem latiem. Un tas pat nav smieklīgi. Dzejoļi tomēr ir maģiska padarīšana. Pie mums par to nedomā. Bet, lūk, Beļģijā politiķi nesen saviem dzejniekiem (gan klasiskā virziena, gan "avangarda" pārstāvjiem) deva uzdevumu uzrakstīt dzejoļus par to, ka Beļģijai kā valstij ir jēga. Tādai, kāda tā ir. Šogad to plosa nesaskaņas starp flāmu un valoņu iedzīvotājiem. Analītiķi nopietni apspriež pat iespējamo valsts sašķelšanos divās daļās. Un, lūk, politiķi ķeras pie salmiņa - sauc palīgā dzejniekus. Par to man pastāstīja beļģu dzejniece Lorānsa Vjela, kura viesojās Rīgā Dzejas dienās. Tieši tajā laikā viņa strādāja pie savas "pasūtījuma" poēmas. Kā zināms, Beļģija vēl joprojām pastāv, tātad dzejniekiem ir izdevies. Vismaz pagaidām. Vai vēl viens piemērs - žurnāla Karogs šā gada 7.numurā ir publicēts ļoti labs jaunā dzejnieka Krišjāņa Zeļģa dzejolis. Te tas ir: "vilciena īpašās rūtis/ ražo Baltkrievijā/ Minskas pilsētā/ tur ir dzelzceļa bārs/ kur sēž strādnieki/ spēlē durakus/ un ražo gaismu pasaulei." Un pēc pāris mēnešiem Rīgā tika atvērta liela izstāde Belarus EXPO, kur varēja iepazīties ar visu, ko ražo ne tikai šie, bet arī pārējie strādnieki no Minskas un citām valsts pilsētām. Domāju, ka valdībai vajadzētu pasūtīt Latvijas dzejniekiem kaut ko par ekonomisko attīstību un IK pieaugumu 3-4% apmērā. Varbūt, ka iedarbosies. Vispār katrs valsts uzņēmums varētu apgādāties ar savu dzejnieku - patronu. Vienkārši tāpēc, lai laiku pa laikam paskatītos uz lietām citā perspektīvā. Pat veco ļaužu pansionātos varētu izkarināt jau pieminētās beļģietes Lorānsas Vjelas dzejoli Vecās kundzes Gitas Grīnbergas tulkojumā. Un atkārtot to no rītiem vingrošanas laikā, īpaši pēdējās rindiņas: "Vecajām kundzēm pensijā Žans-Klods teica:/ "Kamēr vien jūs neesat mirušas, vecās kundzes,/ jums pieder nākotne! Jums pieder nākotne!" Un kāda ļoti veca kundze viņam saka: "Ej kur tu iedams, mirsti kur mirdams, es nebaidos." / Un viņa klausās jūru pa radio.