Nacismā centrālās tēmas bija aicinājums paklausībai un totāla ticībai autoritātē. Tas bija arī lauks, ko Freids pētīja savā superego (red. - personai uzspiestā sabiedrības morāle vai standarti) analīzē, ko viņš publicēja 1923.gadā grāmatā ar nosaukumu “Ego un Id”, kas būtiski mainīja psihoanalīzes diskusiju.
Edmundsons apgalvo, ka Freida teorijām bija liela ietekme uz starpkaru politiku. Viņš ataino Freidu kā kompleksu modernu morālistu, kas uzskatīja, ka cilvēka psihiskās noslieces uz “fašistisku” prātu ir nenovēršamas. Edmundsons apgalvo, ka “jebkurš, kurš ir lasījis Freidu... nebūtu pārāk pārsteigts par 1938.gada marta notikumiem” (red. - Austrijas okupācija). Tas tā ir, jo “allaž pārliecināts par cilvēces sadistisko pusi, Freids uzskatīja, ka pat viscivilzētākie cilvēki fantazē par vardarbību, izvarošanu un graušanu.”
Edmundsons arī raksta par Freida personīgajām ciešanām uz politiskās krīzes un nenovēršama kara fona. Viņš aizkustinoši dokumentē cieņu, ko Freids spēja saglabāt trimdā Anglijā ar savas ģimenes un ārsta palīdzību, ciešot no mutes vēža. Edmundsons naturālistiski apraksta Freida sāpes un pat nekontrolējami slikto ķermeņa smaku, tuvojoties nāvei. Aprakstā ir uzsvērta Freida stoiskā un drosmīgā gala apziņa un pēdējā sagatavošanās pirms nāves.