Manuprāt, ierosmi der pārcelt arī uz citām mūsu politiķu sarūpēto draudīgo "trekno gadu" (oi, atvainojos, tagad modē jauns biedējošs lozungs — godmaniskais "būs ļoti smagi", uz ko, kā smejies, Odesā Haims Sārai teiktu: "Ak, zelts tu mans, a kad tad mums ir bijis viegli?") izdzīvošanas režīma jomām.
Graudā — tas nozīmē elegantu pāreju uz tādu modernu naturālo saimniecību.
Piemēram, par nenormāli dārgo elektrību un gāzi (vo vellos, atkal Latvija priekšā visai progresīvajai cilvēcei — vienu no dārgākajām postkomunisma Eiropā!) ziemas mēnešos norēķināties, izslaukot netīro sētas/nama/ielas priekšu — namu pārvalde būs sajūsmā! Par produktiem veikalā — salīgt vispusēji izdevīgus darījumus: teiksim, kilo desas + puskilo sviests + divi kukuļi maizes = trīs naktis veikala apsardzē un/vai pārdesmit stundu atkritumu savācēja darba. Par Šlesera pasta pakalpojumiem, teiksim tā kautri, ne no tiem lētākajiem ES (piemēram, salīdzinot elementāras pastkartes nosūtīšanu vecajā Eiropā un Latvijā — atkal mūsu valsts bikuci priekšā...) — aktīvi organizēt brīvprātīgo brigādes, kas iznēsā avīzes un vēstules. Par patoloģiski nekvalitatīvo, tak tomēr nelēto sabtransportu — piedāvāt apmaiņā pret mēnešbrīvbiļetēm kādu nedēļiņu (pēc RD Satiksmes departamenta izcenojumiem) paslaucīt un pamazgāt tramu, trolu, busu salonus. Domāju, ka iedzīvotāju neformālajās aktivitātēs mēs un, galvenais, tie, kas uzskata tautu par viegli manipulējamu idiotu baru, ieraudzītu tik daudz radošā potenciāla, ka visam nākamo Dziesmusvētku birojam ideju, kā uzlabot dzīvi Rīgā, pietiktu!
Ja vēl Veldrem būtu tā zirgu gvarde, to varētu kopā ar visiem kavalēristiem eksponēt kā atrakciju pie Ķirsona Lido Krasta ielā, kur tā pavairāk ārzemnieku močī kuņģī latvju "nacionālās bļodas", — Veldri uz rumaka priekšā, zaldātus pakaļā un, galvenais — iekasēt naudu, naudu! Lai budžetam tiek, lai viņš aizrijas. Tad nebūs, kā Panorāmā klārēja Slakteris, tik ļoti nepieciešamā "simboliskā taupīšana no ministrijām" (nez, vai ministrs vispār apjēdza, ko sarunāja?), bet reālākā no reālākajām.
Varētu arī Saeimas un MK tā dēvētie (simboliskie?) "tautas kalpi" nākt ar sestdienas talku iniciatīvām un, kā Vaira teiktu, katrs viens tad varētu konkrēti parūpēties par kādu nevis "simbolisku", bet (vēl pagaidām) dzīvu pensionāru — talkās (piem., izmēžot netīrumus Rīgas tūristiem neparedzētajos rajonos) sapelnīto naudu atdot graudā nabagiem. Un vispār — Saeimas priekšā varētu ziemas mēnešos rīkot bezmaksas zupas virtuvi — tautas "kalpi", kas realitātē gan tādi vepraini kundzēni pēc skata, iepazītu plašākus sociālos slāņus, būtu tuvāk tai pašai tautai, kuru viņi, acīs skatīdamies un melojot, apzvēr, ka mīl, lolo, aprūpē. Moš i tuvībā ar tautu pārlaidīs kārtējos lietussargu vai lāpstu/cirvju revolūcijas draudus. Tos, kad cilvēkiem tiešām vienreiz pieriebsies visa tā simboliskā vervelēšana, kā ministrijas "taisās ietaupīt", bet pat sīkāko klerku, kas ministram skraida pakaļ ar mobilo telefonu vai citus "sūrgrūti strādājošos vergus", no daudztūkstošu ierēdņu kliķes ij negrasās atlaist.
Ir pienācis tautas pašiniciatīvas laiks — "nelidojošo lidoņu" parāde Daugavmalā lieliski pierādīja, ka tautai ir fantāzija, ironija un spēks paveikt neiespējamo. Nu, kaut vai kādu ministru simboliski iegrūst Daugavā — par brīdinājumu. Kāpēc lai nākamais reālais Daugavā nebūtu "latvju ģimeņu lietu kārtotājs" Baštiks — kad tiks noslepkavots vai izvarots kārtējais bērns?