Patiesībā pirmā reakcija nebija vis melanholija vai šausmas, kā tas bieži vien notiek kara gadījumā, bet fascinācija. Acu priekšā izvērsās reakciju ķēde un pārkombinējās valstu attiecības, un tas viss uzjundīja lasīto par Aukstā kara konfliktiem Afganistānā, Vjetnamā un Korejā, par Pirmo un Otro pasaules karu un, protams, par spēku līdzsvara meklējumiem XVIII un XIX gadsimta Eiropā. Pat vēl senāka pagātne - teiksim, tāds paņēmiens kā plašāku teritoriju iekarošana, lai vēlāk to izmantotu kā ķīlu mierizlīguma sarunās, droši vien ir aizvēsturisks. Ar pagātni šos notikumus saista arī konflikta savdabīgā racionalitāte, pasaules politiķu reakcijas un mediju komentāri lielākoties šķita kā no mācību grāmatas norakstīti - ja viņi šitā, tad mēs tā, šito mēs nevaram, bet viņi neuzdrīkstēsies darīt tā, tāpēc mūsu gājienies būs šitāds. Ar šādām problēmām politiķi un diplomāti nodarbojās pirms 11.septembra, jo pašnāvniekus šādiem līdzekļiem ir grūtāk apkarot. Tā nav arī globalizācijas laikmeta racionalitāte, jo tajā it kā valstu ietekmju sfēras vairs neesot svarīgas un cīnīties par teritoriju nav vērts. Krievija izmainīja pieņēmumus, no kuriem jāizdara secinājumi. Piemēram, daudzās bijušajās PSRS valstīs politiķi droši vien domā, ko tas nozīmē mums, ja ir skaidrs, ka Eiropa vai ASV dēļ mums ar Krieviju nekaros. Protams, tas, ka nekaros, tāpat bija skaidrs, bet šķiet, ka ne visiem. Interesantā kārtā šis karš ir arī apliecinājums tam, cik racionalitāte tomēr ir ierobežota un cik bīstami uz to paļauties. Pirmkārt, spēja izskaitļot darbības sekas diezgan ātri sasniedz limitu. Zināmu apbrīnu izraisīja Krievija - viņi, šķiet, bija vienīgie, kas bija parēķinājuši pāris gājienu uz priekšu, un skaidri zināja, ko darīs, kad Gruzijas prezidents neizturēs spiedienu. Bijušais ASV vēstnieks ANO Ričards Holbruks televīzijas ekrānā sūkstījās, ka šis bija paredzams karš, viņš par šādu konflikta iznākumu jau pirms diviem gadiem esot brīdinājis, bet ASV valdībā neviens neko nopietni nebija darījis, lai notikumu gaitu izmainītu. Mazliet komiski izklausījās, kā viena CNN eksperte visai pasaulei klārēja, ka Gruzijai ir izdevies iedzīt Krieviju stūrī, jo tagad, lūk, Krievijas prestižs kritīsies. Tomēr izskatās, ka Krievijas vadītāji patiešām paredzēja, ka Rietumiem jauno situāciju vajadzēs vienkārši pieņemt, bet izskatās, ka tik vienkārši vis nebūs, un Krievijai nāksies par šo varas parādi arī kaut ko samaksāt (kā izteicās kāds komentētājs, pirmām kārtām samaksās Krievijas pilsoņi ar vēl lielākiem brīvības zaudējumiem). Toties Gruzijas prezidenta vīri grandiozi pārrēķinājās, turklāt, par spīti brīdinājumiem, no visām pusēm. Te arī, otrkārt - Mihailam Saakašvili kādā uzstāšanās reizē paspruka, ka viņš, arī zinot Krievijas reakciju, būtu rīkojies tāpat, jo neviens Gruzijas prezidents, kas nereaģētu uz Krievijas provokācijām, nespētu noturēt varu. Atstājot malā jautājumu, vai ir vērts uzsākt karu, lai noturētos pie varas, jāatzīst - varas spēļu racionālums atstāj iespaidu tikai, skatoties no attāluma. Kara gadījumā ne tikai kļūdas aprēķinos, bet arī pati rēķināšana slēpj bezgalīgas ciešanas tiem, kuri aprēķinos parādās nevis kā vārdi un uzvārdi, bet tikai cipari.
Kara loģika
Karš Gruzijā patiešām bija pārsteigums. Ne tāpēc, ka tas būtu bijis negaidīts, bet tāpēc, ka acu priekšā pēkšņi iznira pasaule, kas ir senāka par mūsējo un kas vēl pirms mirkļa šķita izzudusi un izmirusi. Šis karš ir arhaisks. Protams, ar šo apzīmējumu jābūt uzmanīgam, tas vien, ka tas notika, apliecina pārsteidzību, ar kādu mēs apglabājam vēsturi un pasludinam jauna, citādāka vai pat labāka laikmeta iestāšanos.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.