Komponista robežas

Jauni darbi šoruden skanēs arī jaunās mūzikas festivālā Arēna un Latvijas republikas proklamēšanas 90.gadadienai veltītos koncertos. Taču viņš mīļuprāt uzraksta arī himnu savai dzimtajai Priekules skolai. Komponiste Sofija Gubaiduļina kādā intervijā lieliski pateica: garīga atjaunotne ir labs iemesls mūzikas rakstīšanai. Kāpēc tu raksti mūziku? Man nācies sastapties ar uzskatu, ka komponisti, mākslinieki ir tuvā saiknē ar dievišķo, un, izjūtot šo kontaktu, vilinājums radīt ir tik liels, ka nevar tam pretoties. Reizēm man ir šāda sajūta: jūtu, ka ir sakrājies un tā gribas būt vienatnē, sēdēt pie klavierēm un strādāt, izlikt šo emociju uz papīra. Tomēr es komponista darbu uzskatu par vienkāršu, parastu profesiju. Dievs tev devis aicinājumu būt par komponistu vai šoferi. Tu jūties vislabāk, būdams ķīmijas skolotājs vai žurnālists. Tu to brīnišķīgi dari un izdodas. Bet līdz sapratu, ka būšu komponists, gan bija garš un smags "trādirīžu" ceļš. Kādā ziņā? Liepājas rajona Priekulē biju ar labiem panākumiem pabeidzis mūzikas skolu un pamatskolu - ar zelta diplomu, jo, kā jau skolotājas dēls, biju teicamnieks. Uzvarēju matemātikas olimpiādēs un bērnu pianistu konkursos, veicās PBLA domrakstu konkursos, arī krosā pirmais. Bet tieši tāpēc, ka padevās gandrīz viss, bija izvēles grūtums. Bija atmodas laiks un redzot, cik mūziķiem klājas grūti, ar mammu prātīgi izdomājām, ka uz mūzikas vidusskolu neiešu. Ka jāmācās fiziku, ķīmiju, matemātiku. Iestājos Liepājas 1.vidusskolā. Mācījos, viens dzīvodams trīsistabu dzīvoklī Liepājas centrā. Tomēr ik pa laikam uzrakstīju kādu dziesmiņu Priekules baptistu baznīcas jauniešu korim. Turpināju spēlēt klavieres. Bet tas bija tikai hobijs. Ļoti populāra profesija bija psiholoģija - kaut kas jauns Latvijā. Pabeidzis vidusskolu, iestājos Latvijas universitātē psihologos. No 300 pretendentiem man bija trešais labākais rezultāts un es jutos bezgala laimīgs. Fanātiski metos studijās. Bet es dzīvoju drausmīgā kopmītnē. Bērzu ieskautā ēkā pilsētas nomalē, Jūrmalas gatvē, kur pa logu redzi tikai bērzu birztaliņu un dzirdi, kā pa ielu braukā mašīnas. Man tas likās tik depresīvi. Esmu sabiedrisks cilvēks, un te pēkšņi nedēļas nogalēs jāpaliek vienam, klusumā. Studējot psiholoģiju man ļoti gribējās sakārtot pašam savu dzīvi. Rakstīju dienasgrāmatu. Un tad kādā piektdienas vakarā, kad pārējie aizbrauca, palikām istabiņā divatā ar Daini. Viņš ierosināja nākamajā dienā kopīgi izlīmēt jaunas tapetes, un grasījās aizbraukt tām pakaļ pie brāļa. Īsi pirms tam pie mums ienāca studiju biedrs sporta tērpā un uzaicināja skolas zālē uzspēlēt basketbolu. Dainis arī bija sportists, un viņam ļoti gribējās, brauciens pēc tapetēm tika pārcelts uz rītu… Taču drīz ieradās aicinātājs un izmisis ziņoja, ka Dainis pēkšņi, spēlēdams basketbolu, acumirklī pakritis un nomiris! Aizsteidzos uz zāli. Viņš tur gulēja: nekad neaizmirsīšu viņa pārvērsto seju! Sagaidījām ātro palīdzību, sameklējām tuvinieku telefonus. Viņi ieradās, paņēma Daiņa mantas. Pēc tam nakti pavadīju viens mūsu istabiņā… Centos nomierināties, lūdzot un lasot Bībeli, taču visu laiku acu priekšā biedēja viņa seja. Kas palīdzēja? Tas, ka blakus istabiņā bija tusiņš, mūzika, disene. Sabiedrība bija tepat līdzās. Tas lika krasi atgriezties mūzikā? Punktu pielika mācību nodarbības neirolingvistiskajā programmēšanā. Pasniedzēja aicināja: aizveriet acis un klusumā atmiņās meklējiet, kas jums dzīvē bijis saistīts ar zaļu krāsu. 15 sekundēs "atradu" sava brāļa mašīnu zaļā krāsā un mūsu braucienus ziemas vakaros uz Rīgu. Biju jau iemīlējies savā tagadējā sievā Inesē, un man patika tukšajos vakaros sēdēt brāļa mašīnā, kurā skanēja romantiskās latviešu dziesmas. Skatījos skrejošajos kokos un domāju par Inesi. Atcerējos jauniešu ekskursiju izžuvušā purvā - piestājām ar plostiem, viss bija tik zaļš, lasījām ogas un es jutos ārkārtīgi laimīgs. Bet stāstot par saviem laimes mirkļiem jutu, ka man paliek slikti. Man sāka birt asaras. Skolotāja piedāvāja aprunāties. Pāris stundu laikā izstāstīju viņai visu dzīvi. Arī to, ka netieku vaļā no biedējošās Daiņa sejas. Viņa piedāvāja metodi, kā atbrīvoties. Vispirms bija jāiedomājas ko skaistu. Iedomājos saulrietu Liepājā, esmu to aprakstījis pat savā vienīgajā dzejolī. "Tagad domās ieliec to rāmī, kā gleznu. Bet blakus novieto gleznu ar Daiņa seju. Tad, skaitot līdz trīs - "hops" aizliekam tai priekšā Saulrietu." Tikmēr tā atkārtojām, kamēr Daiņa seju jau redzēju saulrieta fonā. Man iestājās miers, biju ticis vaļā no bailēm. Bet es viņai nevarēju pajautāt: bet kur tajā visā ir Dievs? Varu atrisināt problēmu ar "hops" manipulācijām? Runāju par to ar mācītājiem un bīskapu. Viņiem likās, ka ar savu romantisko būtību esmu psiholoģijai par vāju. Pārdomājis, nekavējoties izņēmu dokumentus… To vēlāk nenožēloji? Man gribējās būt par kristīgo psihologu. Bet to nekur nemācīja. Bija jau oktobris: kur iet? Sagadījās, ka sākās baptistu teoloģiskais seminārs…Biju draudzē aktīvs, jau vadīju Bībeles studijas, biju aizvietojis mācītāju. Likās: "redz, kāda Dieva vadība". Metos teoloģijā. Nomācos vienu gadu, sāku otru, taču arī mācītājs no manis neiznāca. Semināra direktors iesauca kabinetā un teica: Ērik, galva tev ir, bet mācītājs tu nebūsi! Visu laiku turpināju rakstīt baznīcai kora dziesmas. Ņēmu vokālās stundas pie Ingas Kalnas pirmās skolotājas Veras Zilpaušas. Viņa priecājās, ka man esot brīnišķīga balss un trijos mēnešos izskoloja no kora basa par pirmo tenoru. Tad atcerējos, kā Liepājas diriģents Jēkabs Ozoliņš reiz ieteica parādīt dziesmas Mūzikas akadēmijā. Apskatījies dziesmas, katedras vadītājs Romualds Kalsons teica: talants jums ir, zināšanu nav! Lai nedēļā uzrakstu skaņdarbu, improvizējot uz klavierēm. Uzrakstīju poēmu. Man piedāvāja sagatavošanas kursu. Un es atkal biju gatavs ar pilnu krūti mesties iekšā: kas jādara? Vienā gadā jāsabāž galvā visu mūzikas vidusskolas piecu gadu materiālu! Komponiste Selga Mence man "deva iekšā" pamatīgi, katru stundu nesa CD, notis - izpētiet šito! Ticis pirmajā kursā, sapratu, ka tagad jāmācās vēl vairāk. Vakaros gāju pēdējais mājās. Atceros: aizslēdzu klasi, gāju pa gaiteni, un pēkšņi sajutu - lūk, vieta, kur man jābūt. Mans aicinājums! Un pēkšņi sajutos mierīgs un laimīgs. Lūk, es izstāstīju divu gadu meklējumu ceļojumus. Tam visam izgājis cauri, vienkārši nevaru nerakstīt. Par kristieti kļuvi, pretēji audzināšanai ģimenē? Man no laika gala gribējies turēties spicē. Teicamnieks, labākais skrējējs, solists zēnu korī. Atmodas laikā pēkšņi kļuva populāras svētdienas skolas, varēja iet uz baznīcu! Tā bija liela pārmaiņa, jo padomjlaikos skolotāji svētdienās mēdza novērot, kuri bērni apmeklē baznīcu. Un tad pirmdienā šos bērnus ķircināja: vai klasē varētu nodziedāt to pašu, ko vakar baznīcā? Bet nu pēkšņi bērni masveidā iet uz baznīcu. No manas klases arī. Tas ir kas jauns un interesants, un viņi vēl runā par amerikāņu Ziemassvētku paciņām! Domāju - hm, man arī gribētos! To paciņu? Pamodās ziņkāre: kas tur notiek? Tad viens klasesbiedrs aicināja, vai es arī gribētu atnākt? Tu ko, baznīca nav priekš manis. Esmu ko vairāk vērts, - atcirtu. Bet viņš nepadevās un pēc mēneša uzaicināja atkal. Visbeidzot aizgāju. Svētdienas skolas klasē ieraudzīju lielu torti. Izrādījās, esmu ieradies uz mācību noslēgumu un mani pat cienā ar kūku! Mani pārsteidza sirsnība un tas, ka nav ambiciozas teicamnieku sacensības. Skolotāja paziņoja, ka pēc divām nedēļām būs skolas nometne ar teltīm. Es arī pierakstījos, jo telšu padarīšana man patika! Vēlāk, jauniešu pulciņā pārsteigts ieraudzīju ap divdesmit jauniešus no savas skolas. Mācītājs Arnolds Šterns rosināja sarunas par mums svarīgām eksistenciālām lietām: kā ir, ja tavi vecāki ir dzērāji? Ko darīt, ja nepadodas mācības? Viņš stāstīja, kā klājies izsūtījumā Sibīrijā… Viņš mūs izauklēja, deva dzīves skolu, un atklāja kristīgo ētiku. Sapratu, ka man dzīvē ir svarīgas kristīgās ētikas vērtības un normas: viena sieva, draudze kā garīgās mājas, žēlsirdīgais samarietis, cienīt otru. Tomēr visu laiku nonācu pie viena: es, protams, gribēju mūžīgo dzīvi, bet ir viens BET - pati atslēga uz mūžīgo dzīvību. Jēzus. Slavena ir altāra glezna, kurā Jēzus klauvē pie mājas durvīm. Bet interesanti, ka durvju ārpusē roktura nav, durvis var atvērt tikai no iekšpuses. Dievs klauvē, un tava izvēle - vai atvērsi? Reiz vienatnē mājās apcerēju savu dzīvi - arī sāpes, augot bez tēva. Nometos ceļos - še es esmu! Jauniešu ansamblī sagatavojām programmu un uzaicinājām vecākus pirmoreiz atnākt uz baznīcu. Mamma teica, ka nenāks, tomēr atnāca. Sarāvies spēlēju pie klavierēm, ansamblis dziedāja: ko viņa, dziedāšanas skolotāja, teiks? "Ja gribi kristīties, dari!". Kad sarunās, arī intervijās saku paldies Dievam, man tas ir ļoti svarīgi. Es pateicos un lūdzu par pilnīgi visu: par savām kompozīcijām, darbu, diriģentu Māri Sirmo un kora Latvija direktoru Māri Ošleju. Un vadu divdesmit dziedātāju kori Rīgas baptistu Vīlandes baznīcā. Gribas uzrakstīt kādu dziesmu nākamajiem Baptistu dziesmu svētkiem. Šovasar tavs skaņdarbs Aizej, lietiņ! pirmoreiz skanēja Vispārējo latviešu Dziesmu svētku kopkorī Mežaparka estrādē. Bet ar Dziesmu svētku fanfarām lieliski sagatavoji P.Barisona Dziesmai šodien liela diena. Es klausoties gandrīz apraudājos. Bet daudziem likās, ka būs kopkorim par sarežģītu. Man pašam arī bija šaubas. Dziesmu svētku lielie dūži teica: jaunās kordziesmas nav normālas, visās salikti solo! Saprotu, ka nav problēmu ar romantiskām dziesmām, kuras uzrakstītas homofonā faktūrā: tās brīnišķīgi izskan, visiem ir reizē, daiļskanīgos akordos. Šodien komponisti dabū personiskāku kontaktu ar publiku caur vienu - solista balsi, veido korim brīnišķīgus polifonus dziedājumus aleatoriskā faktūrā. Bet amatieru kori šādas dziesmas ne visai grib pieņemt, viņiem tās par grūtu. Tur ir šī cīņa. Māris Sirmais grib virzīt jaunās dziesmas, skolot korus un diriģentus. Bet es arī jūtu, cik viņiem grūti. Komponists ir pa vidu. Kā svārsts. Es uzticējos Sirmajam, viņa pieredzei, un pēc viņa lūguma dziesmu vienkāršoju. Bet vienalga daži kliedza, ka par sarežģītu. Tagad zini, kādai jābūt Dziesmu svētku dziesmai? Gadu gaitā izkristalizējas arvien jaunas Dziesmu svētku pērles: M.Brauna Saule. Pērkons. Daugava. R.Paula Manai dzimtenei. Bet vai drīz to nebūs par daudz? Kad man piedāvāja uzrakstīt fanfaras svētku noslēgumkoncerta sākumam, jautāju, kas tām sekos? Pievedīšu P.Barisona dziesmai ar viņas pašas tēmu! Bet interesanta bija reakcija. Ievērojamie virsdiriģenti, abi Kokari un Ausma Derkēvica teica: tās fanfaras vajag ņemt nost. No otras puses Račevskis un Dūmiņš: brīnišķīgi! Kā savieno kristīgo pārliecību ar interesi par pagāniskiem rituāliem paša mūzikā? Man dažreiz pārmet: ko tu, ticīgs cilvēks, meties folklorā, pagānismā? Bet es pateicos Dievam, ka esmu dzimis šinī zemē, manī rit latvieša asinis un es jūtos Latvijas patriots. Norobežoties un rakstīt tikai fanātisku kristīgu mūziku? Ja varu būt daļa Latvijas kultūras pienesuma, tad ar vislielāko prieku. Tu raksti jau otro operu? Impulsu deva Latvijas Nacionālās operas ideju konkurss jaunai oriģinālai latviešu operai. Gribēju pieteikties, bet ar kuru dzejnieku iet kopā? Jutu, ka viņš pats atnāks. Dziesmu svētku sanāksmē satikos ar Inesi Zanderi. Starp citu, ieminējos par operu. "Gribu, un tieši par tevi domāju!" - viņa atbildēja. Uzvaru un pasūtījumu ieguva Arturs Maskats. Palikām otrie, tomēr rakstam! Kāds būs topošās operas vēstījums? Mūsu galvenā varone ir bibliotekāre, zināšanu glabātāja un stāsts ir par bibliotēkas celšanu. Darbosies pilsētas galvenais arhitekts, kultūras ministre, būs politiskās cīņas. Par Gaismaspili? Nebīsties "pozitīvisma kampaņas" piegaršas? Netēmējam tik konkrēti. Stāstīsim arī, cik daudz cilvēku visā pasaulē vēstures gaitā iemūrēti ēku mūros, lai celtne stāvētu. Arī Latvijā kādā baznīcā iemūrēta sieviete… Šādu upuri esi apcerējis arī senā albāņu leģendā balstītajā opusā Iemūrētā sieva Opera būs par mūsdienām, taču ar vēsturiska misticisma vēsti - ka jānes arī upuris. Jārada tik spilgts, universāls stāsts, kā Andersena pasakas. Kopā ar I.Zanderi strādājam arī pie cita projekta Latvijas 90.gadadienas koncertam Nacionālajā teātrī. Sāki ar komplicētiem elitāriem darbiem, bet pēdējā laikā tava mūzikas valoda kļuvusi demokrātiska, melodiska. Paklausot Sirmajam: neraksti abrakadabra? Rakstīt akadēmiski vai demokrātiski? To jautāju arī Maikla Džeksona turnejas producentam, dānim, kurš taisījis grandiozo Aleksandrijas bibliotēkas atklāšanas pasākumu un Eirovīziju. Viņa padoms bija: dzīvo abos lauciņos! Jo tik daudzi komponisti jau cietuši krahu, par varītēm cenšoties pastāvēt tikai šaurajā akadēmismā. Visbiežāk tā ir subsidējamā mūzika, un cīņa par to ir ļoti liela. Ja Priekules mūzikas skolai vajag himnu, es uzrakstu. Nākamajiem skolēnu Dziesmu svētkiem uzrakstīju dziesmu ciklu ar M.Zālītes dzeju, festivālam Arēna opusu ar elektroniku, bet simfoniskajam orķestrim Mākoņus. Tā klejoju. Balansēju. Kādi ir lielākie radošie plāni? Es gribētu uzrakstīt operu, Ziemassvētku oratoriju Valsts akadēmiskajam korim Latvija ar orķestri, klavierkoncertu Vestardam Šimkum. Bet gribētos uzrakstīt ko akadēmiski elitāru Radio korim ar Sinfonietta Rīga. Visu laiku turpinu pētīt: kas notiek meistarklasēs, kādi darbi uzvar kompozīciju konkursos? Negribu iekonservēties. Nupat uzrakstīju Pēdējās vēstules čellam un elektronikai. Vēsturiskās vēstules, kuras cilvēki tuviniekiem rakstīja, zinot ka mirs. Ieputinātais polārpētnieks Roberts Skots pirms nosalšanas, japāņu kamikadze - pirms lidojuma ar nāvējošo lidmašīnu. Čellists "raksta", skribelē kā uz papīra un čukst: My dearest wife! Arī pūtēju orķestra Rīga Latvijas 90.gades svētku koncertam raksti jaunu darbu? Latvijā šim sastāvam neraksta bieži Būs Svētku mesa pūtēju orķestrim, jauktam korim un diviem solistiem. Pirms dažām dienām, atminoties puča dienas, kopā ar Liepājas orķestri Rīgas Domā atskaņojām latviešu patriotiskās dziesmas. Klasiku, protams. Jo dzīvojam uz vecajām, pirmās Latvijas brīvvalsts laika patriotiskajām dziesmām, kuras šodienas jaunieti vairs neuzrunā. Bet paskat kā ASV kopj patriotismu, skolēni maršē un pūš, un apzinās savas nācijas vērtību. Bet pie mums orķestru un koru vadītāji vēl neaizdomājas aicināt: rakstiet. Viņi aizraujas ar saviem speciālajiem projektiem, bet par valstiskumu aizmirstas. Ko pats esi gatavs darīt lietas labā? Man ļoti patika, ka varēju uzrakstīt fanfaras Dziesmu svētkiem. Bet kad P.Barisonam pasūtīja Dziesmai šodien liela diena, viņš to kautrīgi nolika uz komponistu savienības galda. Mums pietrūkst tieši gavilējoša patriotisma dziesmu. Un tieši te cerība ir pūtēju orķestris! Bet tam nerakstām. Mēs neuzdrošinām izpaust prieku caur trim trompetēm. Kāpēc dziedi korī Latvija? Man vajadzēja nokļūt profesionālās mūzikas vidē. Uzreiz sekoja pasūtījums garīgās mūzikas festivālam - oratorija Kristus ciešanas un augšāmcelšanās. Turpinu dziedāt, jo šeit ir neizsīkstoša atjaunotne, visu laiku jaunas idejas un projekti. Es visu laiku skolojos: uzreiz redzu - šis skaņdarbs padodas korim, bet šis ne. VAK Latvija braucienos vienmēr ņemu līdzi savas mūzikas partitūras un ierakstus. Pēc mēģinājuma pieeju diriģentam: es priecātos, ja nospēlēsiet manu skaņdarbu. Protams, tā ir uzbāšanās. Bet es izmantoju izdevību. Trešais iemesls ir disciplīna un regulārs darbs. Ja es būtu brīvmākslinieks, tik viegli varētu gulēt līdz desmitiem. Lēni baudīt tēju, kafiju un tad varbūt sākt komponēt. Bet šeit deviņos sākas darbs, un ja minūti esi nokavējis, raksti paskaidrojumu! Un man ļoti patīk šī disciplīna. Un kolektīvs brīnišķīgs! Kaut arī nācu šurp ar bažām. Biju iedomājies, ka vēsturiskajā valsts korī, kurš dzied rekviēmus, vidējais vecums droši vien ir 60 gadi, un tajā ir galvenokārt vecpuiši un vecmeitas. Bet ieraudzīju kolēģus un studentus. Ko saprati meistarklasēs pie slavenās Darmštates skolas dibinātājiem un "jaunās sarežģītības" stila pamatlicējiem Maikla Finisī un Braiena Fērniho? Viņi visi teica: raksti, kā tu jūti! Un nebaidieties, ko citi teiks. M.Finisī nevarēja saprast, kāpēc čehu studenti vispirms grib pastāstīt: man te ir šāda shēma, sistēma, algoritms un tematiskais kodols, un otrajā sekcijā es to transponēju. Beigās viņš pat sadusmojās: nu nestrādā jūsu algoritmi, man to tiem ne silts ne auksts! Viņš pats ir new complexity stila pamatlicējs, jau nošu pieraksts ir kā modernās mākslas darbs. Bet kad viņš rādīja savus darbus, bijām pārsteigti, cik tie ir emocionāli! Vai ļautu sevi pierakstīt t.s. jaunā garīguma mūzikas virzienā? Jaunā garīguma slaveno pārstāvju skaņdarbi ar sakrālu vēstījumu bieži ir lēnā tempā, uz pārdomām vērsti. Bet es vēlos drāmu, atklātas emocijas. Manuprāt, jo vairāk dažādu emociju, jo klausītājs būs bagātāks. Dziedot slavenu komponistu sakrālos opusus reizēm liekas, ka ir pārāk liela atsvešinātība no reālās ticīga cilvēka dzīves. Kāpēc tik abstrakti? Izlasot Kristus ciešanu stāstu, tu taču to redzi ļoti personiski! Iedomājies, ka esi viens no tiem pūlī, kur kāds jau met akmeni. Ikdienā baznīcas dzīvē tas ir personiski un reāli. Es to tā jūtu un arī gleznoju savā mūzikā. *** Ēriks Ešenvalds Komponists. Operas, vokāli simfonisku, simfoniskas, kora un kamermūzikas darbu autors Dzimis Priekulē 1977. gada 26.janvārī Beidzis Jāz.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas kompozīcijas nodaļu (2004) Kopš 2002.gada ir Valsts Akadēmiskā kora Latvija mākslinieks Docētājs Jāz.Vītola LMA Strādājis par mūzikas skolotā ju Rīgas 31.vidusskolā Latvijas Lielās Mūzikas balva un Dienas gada balvas kultūrā Uzvarējis UNESCO kompozīciju konkursā Rostrum Parīzē (jauno komponistu grupā)