Latvija man
Latvija man. Tā ir mana jūra un lauki. Viņi ir mūžīgi. Un tāpēc arī viņi paliks visos latviešos. Šī grāmata ir tikai mazs gabaliņš, kas mums jāpieraksta klāt pie Straumēniem
Mani baltie bērziņi... - Imants Ziedonis, aiz kura centra dzīvokļa loga sprāgst šī pavasara pumpuri, maigi, draudzīgi un sāpīgi sarunājas ar dabu. Būdams šķirts no laukiem, mežiem un savas Ragaciema jūrmalas vairāk nekā jebkad dzīvē, viņš, iespējams, ir tik tuvu tam visam kā nekad. Tik tuvu, cik var būt tikai cilvēks ar 75 gadu dabas pieredzi. Tik tuvu, cik var būt tikai kāds, kam kaut kas liegts.
Griežas asinsspiediena mērītājs. Pa datora tastatūru slīd svešas rokas.
Dzejnieka jubilejas gadu atzīmējot, top skaista un sirsnīga grāmata - Imants Ziedonis Latvija man. Ar šo neparasto literāro ceļvedi katram būs iespējams domās un sajūtās izstaigāt Latviju.
Imanta Ziedoņa piezīmes par vietām, kādas tās palikušas viņa atmiņās, pieraksta Nora Ikstena un Ieva Puķe. Kristaps Kalns un Sarmīte Māliņa meklē un fotografē Dzejnieka Latviju. Grāmata klajā nāks rudenī.
Pūpolsvētdiena Kaltenē
Man tā svētdiena vienmēr parādās ar pūpoliem, ar baltiem pūpoliem jūrmalā. Klusa diena un saulīte. Kā bērns atceros, nebija tajā klusajā dienā ko darīt. Izgāju ārā un skatījos pūpolos. Mammai, tētiņam nebija ko darīt, varēja gulēt. Pūpolsvētdiena ir tad, kad nekas nenotiek. Visu dienu esmu gaidījis, kaut kas notiks, bet nekas nenotiek. Visa diena paiet ar tiem baltajiem pūpoliem. Jūrmalā sevišķi tie pūpoli - nāk vēl pēdējais ledus, un tik kluss, un balti gulbji. Klusa jūra, balti mazi ledus gabaliņi, un gulbji lido. Viņi nekliedz, bet gaisā it kā šņāc, it kā šalc. To tikai klusumā dzird, viņi pazūd gaismā, laižas ūdenī. Iet saulei cauri, ka nemaz nevar redzēt - acis žilbst, sevišķi no rīta. Kaltenē visvairāk gulbju sanāk. Simtiem tur esmu redzējis. Tur ir arī akmeņi, tikpat lieli kā gulbji. Tad viņi tur dažreiz aiziet un pazūd aiz tiem akmeņiem. Viņi tur mīlējas arī, lieli putni viens otram virsū. Tad atkal pazūd. Jocīgas lietas tur notiek. Tā ir mana baltā sajūta - pūpoli un gulbji jūrmalā. Pūpolsvētdiena.
Ķiršu dārzi Tukumā
Pavasara ziedēšanā ir reizē kaut kas pagānisks un arī Dieva būšanas. Ziedēt un dot ziedu. Ziedot. Ziedošana, mēs ziedojam, ziedu dodam. Tas vienmēr bijis saistīts ar kaut ko skaistu. Dot ziedu. Ziedojums.
Meitenes salīdzinātas ar ziediem, lai skaistinātu meitenes un skaistinātu dzīvi. Trīs jaunas māsas sēž rožu dārzā, pašas kā rozes. Vaigi zied. Ziedēšana, ziedošana.
Un, kad redz Tukumā ķiršu dārzus ziedam, visu to sajūtu var dabūt.
Daudzas vietas, kur kādreiz bijuši cilvēki, tagad iznīcinātas. Mājas ir nonestas, bet dārzi palikuši, pamesti dārzi. Bet blakus pamestiem dārziem ir piemājas dārzi. Un gaiss tai ķiršu ziedēšanā tāds pilnestīgs. Un zeme nobirusi ziedlapiņām.
Pirmsjāņu pļavas
Viss notiek kā nekad. Kā viss zied! Drīz beigsies apaļās dzeltenās purenes, ļoti cēlas un izvēlīgas mitrajā purvainē. Nupat beigušies gaiļpieši: ļoti plaši, ļoti daudz, ļoti stingri un gari. Jau sākušies skaistie raspodiņi, tie, ko var paņemt un sasiet lielās buķetēs. Runčpunktiņi tur lepni savas apaļās, nokarenās galvas. Tad nāk margrietiņas veseliem laukiem un ziliem zvaniņiem noaugušas pauguraines. Zilajās kurpītēs sēž iekšā zilas vaboles, kas ielido tieši acīs. (Mums nav jāzina, ko viņas ēd, un varbūt tā arī labāk.) Vēl lido pieneņu pūkas, aizķeras zirnekļu tīklos, koku lapotnēs. Kā lielā sniegputenī. Zied meža zemenes, puduriem, paklājiem. Jāņos smaržo arī lielie krūmi - jāņrozītes. Un tad vēl tā baltā, rūgtā smarža no kartupeļu laukiem, no ķiplokiem. Tur var nosmaržot visu dabu. Viss zied. Tējai, priekam, cilvēkiem.
Akmeņu krāvums Dundagā
Akmeņu krāvumu Dundagā mēs izveidojām kopā ar tēlnieku Vilni Titānu. Tas ir vienpadsmit metru augsts. Akmeņos iekalti vecie mājvārdi no visas apkārtnes. Tur ir tie saimnieki, kuri pameta savas zemes un aizbrauca uz Krieviju, - Krišjānis Valdemārs viņus uzrunāja.
Blakus dīķis, lai piramīda spoguļojas. Lai spoguļojas laiks pagājis un laiks nākams.
Sēlijas pilskalni
Visskaistākie pilskalni ir Sēlijā. Tur leiši nāca kauties, tāpēc tur trīspadsmitajā gadsimtā visvairāk pilskalnus uzcēla. Mēs ar dižkoku grupu mēģinājām iet no viena kalna uz otru kalnu, tāpat kā leiši gāja. Kad viņi gāja, tad parādījās uguns no viena kalna uz otru kalnu - kā tās uguntiņas rādījās, visi zināja, ka jāiet palīgā. Mūsu ceļā viss bija ciet aizaudzis, nevarējām tās ugunis pilskalnos redzēt. Mēs iztīrījām to taku, lai redzētu, kā iet ugunis no viena kalna uz otru. Tik skaisti tas bija. Tagad jau atkal laikam aizaudzis - varbūt jaunie ko tagad varētu izdarīt? Būtu labi, ja izdarītu. Pilskalnos vēl šodien var uzrāpties, padzīvot un pasapņot.
Dabūt to pilskalna gala sajūtu.
Kapu svētki
Katram latvietim sava kapu svētku vieta Latvijā. Kapu svētkos sanāk radi. No tālumiem sabrauc, no visas Latvijas, lai kur kurais bijis un dzīvojis, bet uz kapu svētkiem sanāk un sabrauc visi. Pārdomāt, padomāt, kādi bija radi, kādi bija cilvēki, ieēst, iedzert pēc tam. Tā arī sauc - par kapu svētkiem. Prasīju bulgāriem - viņi teica, Latvija ir tā vieta, kur visulaik domā par tiem mirušiem cilvēkiem.
Kapu svētki nav ar baznīcu saistīti, kaut gan tagad jau arī mācītāji tur piedalās. Bet vispār jau visi nāk satikties. Agrāk brauca ar zirdziņiem, bija slitas, kur zirgus piesiet, - tagad brauc ar mašīnām, tik daudz mašīnu, viss pilns, tik daudz cilvēku. Sanāk, satiekas pie saviem veļiem, aprunājas.
Mākoņi
Kad vācu žurnālisti Zentai Mauriņai vaicājuši, kas tad Latvijā ir tik sevišķs, viņa atbildējusi - tur ir ļoti skaisti mākoņi. Latvijā ir visskaistākie mākoņi. Es esmu speciāli skatījies un brīnījies, cik skaisti izskatās mākoņi. Es pat zinu sevišķas vietas, kur var redzēt īpašos, baltos mākoņus. Sākot no Dundagas līdz Talsiem. Tur var nobrīnīties, kādi mazi mākonīši, tā kā tādi mazi, balti maizes kukulīši. Tik vienādi pa visām debesīm.
No Valmieras līdz Rūjienai arī ir tāds tālums. Līdzenuma plašums, tādā mākoņus vislabāk var redzēt. Nekur citur pasaulē tādu mākonīšu nav. Dabā nekur citur tādus neredz. Mēs jau it kā pieraduši varbūt, bet vajag galvu pacelt augšā un ieraudzīt.
Tīrspurvs, Luknes skābarži
Tīrspurvā jeb Dunikas tīrelī tagad var labi pastaigāt. Pa laipiņām, celiņiem var iziet cauri, var ieiet arī dažos mazajos purveļos, sēdēt un domāt. Tur pats esmu iegājis iekšā un rakstījis. Laba vieta, kur rakstniekiem atbraukt pasēdēt, katrs savā pauguriņā varētu piesēst un parakstīt, pieiet viens otram klāt, tur pasēdēt un - atkal atpakaļ uz savu pauguriņu. Nav jau jābūt rakstniekam, var visādi citi ļaudis braukt - katrs uz sava pauguriņa pasēdēt, viens otru netraucēt un padomāt. Purvā padomāt tādas labas, skaistas domas. Tad celties un aiziet līdz purva otrai malai - Luknes skābaržu lielajai audzei, rudenī, kad skābarži sarkani. To skaistumu dabū par domāšanu
Rudens miglas
Miglā Latvija ir tik skaista! Kāds suns tālumā rej. Cik jocīgi, ka suns rej citādāk, kad migla ir. Tā kā Bī Bī Kings, blūzmens ar zemo balsi. Suns rej kaut kur tālu lauku mājās, un migla skan. Bumbum. Bumbum. Es visu mūžu esmu gājis pa dubļiem un miglu.
Nosalušās meitenes Rīgas Meža kapos
Rīgas Meža kapos daudz esmu staigājis. Nav ko liegties par mūsu kapu kultūru. Vienmēr kapi pilni, bieži ne par dzīvi, bet par mirušiem domājam. Vienmēr kapsētas pilnas ar ziediem, sakoptas, tādas mājīgas. Uz kopiņām tikai ķirbīšu, gurķīšu trūkst, tādu kapu mazdārziņu.
Bet Meža kapos ir kas īpašs. Kad ziemā tur aiziet, var redzēt nosalušās akmens meitenes. Tās skaistākās ieliktas kapsētā, uzliktas uz pieminekļiem. Vienmēr, kad ziemā tur esmu staigājis, žēl man bijis nosalušo meiteņu. Auksts, sniedziņš snieg, bet viņas tādas trūcīgi ģērbtas un skaistas tur klusē. Par kaut ko skumst, kaut ko sargā, kaut ko gaida. Tik daudz tur esmu staigājis, izsalies līdz ar viņām. Pa taciņām gar pieminekļiem, kapu kopiņām, sētiņām un sētām izstaigājis, sevišķus latviešus tur apciemojis un tās nosalušās meitenes, kas viņus sargā. Domājis, sargājis, skumis, gaidījis.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.