Muzeji Prokrusta gultā

Pret nodomu aktīvi protestē muzeju vadītāji, uzsverot, ka idejas īstenošana dzīvē ne vien neietaupītu valsts līdzekļus, bet arī padarītu muzeju darbību nepārskatāmu, draudot ar muzeju identitātes iznīcināšanu. Muzeji apvienošanai tiktu pakļauti tādēļ, ka tie atrodas valsts aģentūru statusā, bet Ministru kabinets apņēmies to skaitu būtiski samazināt. Kā uzsver muzeju pārstāji, tie gan nav tipiskas valsts aģentūras, un šis status pirms dažiem gadiem tiem tika piešķirts pretēji pašu muzejnieku iebildumiem. "Muzeji neveic valsts pārvaldes funkcijas, neizdod normatīvos aktus. Mums uzspieda valsts aģentūru statusu, jo valsts pārvaldes likums aizmirsa iekļaut muzejus kā valsts iestādes. Mēs protestējām. Kas par to ir atbildīgs?" vaicā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja direktore Klāra Radziņa, piebalsojot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktorei Mārai Lācei, kas sauc aģentūras statusu par Prokrusta gultu. Ja muzeju savdabība starp valsts aģentūrām netiks ņemta vērā un "darba variantā" paredzētās izmaiņas tiktu veiktas, Latvijas Valsts muzeji tiktu sadalīti starp četrām jaunizveidojamām aģentūrām. Valsts aģentūra Latvijas vēsture būtu atbildīga par Turaidas muzejrezervātu, Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju, Rundāles pils muzeju, Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, Latvijas Kultūras muzeju Dauderi, Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeju, Latvijas Lauksaimniecības muzeju, Latvijas Kara muzeju un K.Ulmaņa piemiņas muzeju Pikšas. Aģentūra Latvijas daba atbildētu par Latvijas Dabas muzeju, Latvijas hidroekoloģijas institūtu, Nacionālo botānisko dārzu, aģentūra Latvijas literatūra — Andreja Upīša memoriālo muzeju, Ojāra Vācieša memoriālo muzeju, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeju. Savukārt valsts aģentūras Latvijas māksla pakļautībā būtu Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, Ārzemju mākslas muzejs un Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, ko kuriozā kārtā, minot sarakstos ar iepriekšējo — Valsts Mākslas muzeja — nosaukumu, paredzēts arī saglabāt kā patstāvīgu valsts aģentūru. Šādas kļūdas plānā, kā arī fakts, ka ideja tiek izstrādāta, nekonsultējoties ar nozares speciālistiem vai Kultūras ministriju, muzeju pārstāvjiem liek apšaubīt to veidotāju kompetenci. Iecere šajā attīstības stadijā gan nav ekonomiski pamatota, līdz ar to nav iespējams analizēt, pēc kādiem kritērijiem idejas autori nonākuši pie secinājuma, ka muzeju centralizācija būs finansiāli izdevīga. Toties muzeju pārstāvji skaidro, ka, pēc viņu domām, valsts budžets iegūs maz, vienlaikus sagraujot pārskatāmu muzeju sistēmu. To, ka ekonomiskais ieguvums "būs tuvs nullei", otrdien Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē atzinusi arī Kultūras ministrijas valsts sekretāre Solvita Zvidriņa. Oficiāli gan ministrija no komentāriem atturas, minot, ka nevar komentēt plānu, ar ko nav iepazīstināta. Tomēr ministrija pievienojas komisijas deputātu lēmumam neatbalstīt Valsts kancelejas ieceri Latvijas muzeju darbu un pārvaldi centralizēt. Par spīti Valsta kancelejas direktora vietnieces Baibas Pētersones apgalvojumam, ka "apspriešanai nav reāla pamata", jo satraukumu muzejniekos radījis "nelegāli presē parādījies melnraksts", muzeji tomēr uztraucas. Uztraucas arī Muzeju valsts pārvalde, kuras vadītājs Jānis Garjāns iespējamā muzeju centralizācijā saskata vairākus riskus. "Neproduktīvi, protams, runāt par to, ko neredzam konkrēti. Nav ekonomisku aprēķinu, tāpēc visi apgalvojumi, ka tas ir vai nav izdevīgi, ir vienlīdz vērtīgi. Tomēr ekspertu viedoklis palīdzētu atrast optimālākus risinājumus. Mums ir pieredze, kas ļauj prognozēt iespējamos riskus." Lielākais risks pēc J.Garjāna domām, skartu muzeju ekspozīciju saturisko pusi. "Centralizētā sistēma jau bija padomju laikā ar mērķi ietekmēt, kontrolēt ideoloģiju. No resursu viedokļa ir arī pozitīvas lietas, bet jau toreiz izrādījās, ka pieeja ir neproduktīva. Ja mēs gribētu, lai muzeji ražo standarta veida produkciju, tad tā varētu attaisnoties. Bet tieši to mēs muzejiem pārmetam — ka viņi par maz attīsta savu identitāti. Nesaku, ka hierarhiskā sistēmā to ir neiespējami dabūt gatavu, bet grūti gan." Otrs risks tieši saistīts ar finanšu resursiem. "Protams, tik lielās aģentūrās finanšu pozīcijas būtu nodalītas, bet mums ir šobrīd reorganizējamā Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja piemērs. Klupšanas akmens tur ir — katra struktūra par naudu faktiski nedomā, jo direktors par visu ir atbildīgs. Šobrīd muzejos ir absolūta finanšu plūsmu caurspīdība. Par katru pozīciju mēs redzam, cik, kur, kā. Kopējā katlā būs daudz sarežģītāk." Starp citu, kā norāda speciālisti, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja situācija lieku reizi parāda tikko publiskotās idejas nepārdomātību. Muzejs, kas sevī apvieno desmit atsevišķu muzeju, kopš 2007.gada tiek reorganizēts, un uz to pašlaik attiecas Ministru kabineta lēmums par restrukturizāciju, kas pieņemts pērnā gada beigās. Līdz ar to, pakļaujoties spēkā esošajam plānam par muzeja izformēšanu, tūlīt pēc tam to var nākties atkal apvienot, lai iekļautu jaunā valsts aģentūrā.Viedokļi par iespējamo reorganizāciju Imants Lancmanis, Rundāles pils muzeja direktors Tas ir neiedomājami nepārdomāti. Centralizācijas uzdevums būtu optimizēt. Var atņemt katram muzejam vienīgi grāmatvedību un personāldaļu. Mūsu gadījumā tie būtu četri cilvēki. Labi, kopā sanāks 50. Bet lai pārvaldītu šo gigantisko konglomerātu, ir vajadzīgs štābs Rīgā — māja, personāls. Ekonomiski tas ir ļoti neizdevīgi. Plus — sāksies ārprātīgs haoss. Piemēram, mēs atlaižam parka strādnieku un pieņemam citu. Viņam ir jābrauc uz Rīgu. Mums vajag nopirkt dēļus, jābrauc uz Rīgu. Muzeja darbība tiek paralizēta, neko neiegūstot. Ideja ir sociālistiska — tā nozīmē centralizāciju un plānveida saimniecību. Tāda jau ir bijusi padomju laikā, un mēs zinām, pie kā tas noveda. Centralizācija muzejos nestrādā, muzejiem ir jābūt autonomām vienībām. Ne velti tika izformēts lielais mākslas muzeju konglomerāts. Mums jābūt patstāvīgiem, lai varētu darboties. Pats plāns mani neuztrauc, jo diezgan ātri saprastu, ka tas nestrādās. Bet tas, ka vispār šāda ideja var tik izvirzīta, ka kādam tā ienāk prātā, tas gan mani nobiedēja, jo tas nozīmē, ka šis cilvēks nav spējīgs skaitīt, izrēķināt, kas ir izdevīgāk. Protams, tagad ir krīze, mēs arī atlaižam ko vien varam, bet šis plāns ir galēji nepārdomāts. Savukārt fakts, ka Rundāle ielikta aģentūrā Latvijas vēsture piedevām rāda, ka plāna sastādītāji nezina, ka Rundāle pēc sava profila ir tipisks mākslas muzejs. Apvienot mūs ar Vēstures muzeju, ar Kara muzeju būtu dīvaini.Klāra Radziņa, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja direktore Valsts naudas izšķērdēšana. Lielo valsts muzeju apvienošana vienā grandiozā aģentūrā ir kaitniecība, pirmkārt, pret labi funkcionējošu, sakārtotu muzeju sistēmu. Kā vārdā to sagraus? Krīzes laikā mēs veicinām jaunu krīzes situāciju. Otrkārt, tā ir kaitniecība, jo cilvēks, kas radījis plānu, nevēlas saprast, ka muzeji nav tipiskas valsts aģentūras. Muzeja pamatuzdevums ir cits — vākt, saglabāt, popularizēt kultūras mantojumu ar visiem no tā izrietošajiem darbiem. Treškārt, tā ir kaitniecība arī pret valsti, jo ar vienkāršu matemātisku metodi, kā norādījusi arī Valsts kontroliere Inguna Sudrabas kundze, tiek pieņemti lēmumi bez aprēķiniem... Padomju laikā jau bija radīts šāds konglomerāts, tas izrādījās neefektīvs un tika likvidēts. Izveidot no septiņiem lielajiem muzejiem aģentūru, tas valstij maksās milzīgus līdzekļus. Es parēķināju, ka ja atlaiž muzeju direktorus, ar to algu pietiek jaunās institūcijas vadītājam divus mēnešus, bet vēl jau ir citas izmaksas... Rūpīgi lasu, ko saka Godmanis. Viņš teicis — valsts aģentūrās tiks likvidēta grāmatvedība, personāldaļa. Bet mums speciālisti visi jau ir noīsināti, tos tāpat nevarēs pārvirzīt. Godmanis saka — kāpēc ārzemēs ir tik maz darbinieku muzejos, bet mums tik daudz? Paskaidrošu, kā tas ir manā muzejā. Mums ir 140 darbinieku — t.i., Vēstures un kuģniecības muzejam, Fotogrāfijas muzejam, Mencendorfa namam un Ainažu filiālei. 2/3 ir tehniskie darbinieki — apsardze, apkopēji, uzraugi, restauratori, ugunsdzēsības speciālisti utt. Krājums mums ir pāri par pusmiljonu vienību, bet četros muzejos — 34 speciālisti. Mums pat nesanāk tie 10—15 cilvēki kā ārzemēs. Jo viņiem visi tehniskie dienesti ir ārpakalpojumi, bet starp pētniekiem — voluntieri. Tā man arī iznāktu mazs štats. Bet mēs to nevaram atļauties. Uzlikt novērošanas kameras izmaksātu desmit reižu vairāk kā nožēlojamā alga uzraugiem. Pagājušajā gadā mēs bijām uz izdzīvošanas budžeta. Šogad esam zem. Nezinu, kurā galvā ir dzimusi ideja piemērot muzejiem 10% rezervi, bet ja man tos līdzekļus neatsvabināts, pirmā ceturkšņa beigās man būs parāds Ls 39 900. No komunālajiem maksājumiem man iedots tikai elektrībai un siltumam. Ne datoriem, ne apsardzei, ne teritorijas apsaimniekošanai. Kā jaunā "cepure" risinās šīs problēmas?Māra Lāce, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Būtībā vistraģiskāk situācija skars vēstures muzejus. Jārunā par gadsimtiem veidoto muzeju identitāti, ko muzeji var zaudēt. Ekonomisko efektu, kas ir plānotās centralizācijas pamatā, nenoliedzami neiegūs, jo vadīt tik lielu konglomerātu... Latvijas vēsturē, piemēram, būs vairāk nekā 1000 cilvēku. Mākslīgi atkal tiks izveidots administratīvais personāls, centralizētā sistēmā cilvēkiem zudīs motivācija, kas šajā nozarē ir tik svarīga. Es to labi zinu, jo mēs tam jau esam gājuši cauri. Savā laikā bija Latvijas Mākslas muzeju apvienība, ko pirms gadiem diezgan sāpīgi reorganizējām. Tika izveidota loģiska muzeju sistēma. Tagad — pēc astoņiem gadiem — atkal vienoties kopā... Esam tik daudz reorganizācijas piedzīvojuši, ka tas jau ir absurdi. Trakākais, ka visa šī lieta notiek, ar mums nerunājot, ar Kultūras ministriju nerunājot. Ir jautājums par t.s. mazajiem muzejiem, par kuriem tiešām var domāt, kā apvienot grāmatvedību, lietvedību, bet ķerties klāt lielajiem muzejiem... Process jau droši vien būtu tas pats, bet administratīvais aparāts būtu daudz smagnējāks. Esmu to pieredzējusi. Kas, piemēram, būs ar Rundāles pils muzeju, kā saglabāt šī Eiropas mērogā nozīmīgā pieminekļa identitāti? Tā jau nav tikai atsevišķu muzeju sāpe, tas atsauksies uz visu sistēmu. Mēs galu galā esam atbildīgi kultūras mantojuma un skatītāja priekšā.