Roze

Viņai bija basas, kreveļainas kājas. Nedaudz līkas. Nelīdzeni, bet, kā par brīnumu, balti zobi. Viņai pat krūšu vēl nebija. Es stāvēju bedrē, ko simtiem strādnieku raka dienu un nakti. Pacēlu skatu uz bedres malu un caur kleitas stērbelēm ieraudzīju Rozes nevainību. Viņa bija tā, kas mani uzrunāja. Viņa bija tā, kas pasmaidīja. Viņa bija tā, kas, šūpojot basās kājas, sēdēja bedres malā un nemaz nemulsa no strādnieku asajiem skatiem. Viņa apēda manas sievas gatavotās pusdienu maizes. Mana zilā Roze. Es kļuvu traks. Ne uzreiz. Nekas nenotiek uzreiz. Es aizgāju mājās. Ieraudzīju sievas netīro brunču malu. Ieraudzīju viņas caurās sandales un bērnu badīgās acis. Viņu badīgās acis. *** Arī mana sieva taču kādreiz bija tāda Roze zilā kleitā. Kad es viņu pirmoreiz ieraudzīju, viņa tāda bija. Es to zinu. Lai gan tagad to pat neatceros. Bet tad radās bērni, kas saēda viņas miesu. Mazi, badīgi, skaļi, netīri troļļi. Viņi bija visur. Viņi vienmēr gribēja ēst un vienmēr slimoja. Man palika bail. No bērniem. No sievas, kas viņus dzemdina vienu pēc otra. No sevis. Es aizgāju mājās un to visu vienā mirklī ieraudzīju un sapratu. Sapnī redzēju Rozes kreveļainās kājas. Un no rīta, pēc ilgiem gadiem, atkal uzliku roku uz sievas šļauganās krūts. Bet viņa neatbildēja. Viņa vairs nebija spējīga atbildēt. Viņa bija izēsta tukša. *** Es meklēju savu Rozi ilgi. Bet viņa atrada mani. Atnāca izaicinoši skaidra un bezrūpīga. Es gribēju viņai sist. Gribēju viņu nosmacēt. Parādīt, kāda ir pasaule. Es gribēju viņu mīlēt. Sajust viņas nevainību. Ieberzēt sevī viņas zilo kleitu, skaidrību un drošību. Nu kam, Dievs, tu sūti tādu bērnu pasaulē? Man? *** Es viņu dzinu prom. Bet, līdzko viņa pazuda ap stūri, skrēju pakaļ un lūdzos. Es viņu pabaroju. Aizvedu pie ciema večas un liku nomazgāt. Kamēr veča berza un ar eļļām iezieda Rozes saplaisājušo ādu, es mīlējos ar viņas kleitu. Kamēr viņa, sārta un svaiga, gulēja nogurusi, es mīlējos ar viņas ēnu, sakožot lūpas un mēli līdz asinīm. Lai neuzmodinātu. Lai nenobiedētu. Es mīlējos, kaucot aiz niknuma un baudas, ar viņas matu šķipsnām, ko veča nogrieza. Es būtu mīlējies arī ar viņas nagiem. Būtu ieskrāpējis ar tiem sev ādā viņu. Es kļuvu par Rozes ēnu, un atdevu visu. Naudu, bērnu badīgās acis un sievas šļauganās krūtis. Nepaturēju sev neko. Tikai viņas matu sprogas. Es neskatījos viņai acīs. Man bija bail, ka ieraudzīšu tur sevi. Vai citu Rozi. Es skatījos tikai viņas ēnā. Līdz pats kļuvu par ēnu. *** Un tad pienāca brīdis, kuru gaidīju, kopš pirmo reizi viņu ieraudzīju, zilganā kleitiņā, pārdodam mušu indi. Viņa saņēma plaukstās manu seju. Lika pacelt acis. Es turējos pretim, un viņa kliedza. Skrāpēja un lūdzās. Un tad es to izdarīju. Mūžībai. Iemūrēju pamatos savas acis. Lai redzētu tikai viņas ēnu. Lai paturētu vienīgo, kas bija tīra un skaidra. Vienīgo, kas piederēja tikai man. Manas kurtizānes nevainīgo ēnu. Manu meiteņu rožu nevainību.