Uzmanīgi! Sirds

Attīstības virzienu gan īsti neierakstīt profesora Preobraženska izpratnē par civilizētu būtni, taču skatītājiem ir ļoti jautri. Dailes teātra Kamerzālē mājvietu atradusi režisores Lauras Grozas, pavasarī Latvijas Kultūras akadēmiju beidzot, iestudētā Mihaila Bulgakova Suņa sirds. Mērķtiecīgi pārveidojumi piemeklējuši ne vien astoņdesmito gadu nogalē veikto latviešu tulkojuma valodu, bet arī morāli, padarot 1925.gadā sarakstīto garo stāstu labi uztveramu ne tikai tiem, kuri zina, kas bija Bulgakovs, bet arī tiem, kas par robu savā kultūras bagāžā nav pat informēti. Pārveidojumi, ko L.Groza veikusi tekstā, bet visvairāk tie, kas sajūtami attieksmju maiņā pret varoņiem, manuprāt, materiālu padara pat laikmetīgāku, ja tas vispār iespējams attiecībā uz ģeniālā krievu literāta darbiem. M.Bulgakova valoda ir žilbinoši asprātīga, stila izjūta — spoža, bet jaunajai režisorei ir taisnība, kad viņa uzsver — valoda šī gandrīz jau gadsimta laikā ir mainījusies. Tas, kā Kļimi Čigunkini izteicās 20.gados (un kā bija pieņemami to Latvijā tulkot XX gs. beigās), krietni atšķiras no tās leksiskās bagātības, ar ko ikviens var padziļināti iepazīties piektdienas vakarā pēc 22 vietējā Maxima, kad nelietīgā valsts vairs neļauj iegādāties vitāli nepieciešamo Trīsgraudu 0,7. Turklāt papildinājumi tekstā veikti ar tādu pietāti un stilistisku precizitāti, itin kā autors pats vai vismaz Ojārs Vācietis būtu atgriezies, lai pielabotu no atbilstības dzīvei mazliet izļurkājušos teksta realitāti. Par to, vai atšķirīgā interpretācija ir apzināta vai nejauša, spriest grūti, bet izrādes daudznozīmībai un aktualitātei tā nāk par labu. Starp autora un režisores skatījumu uz viņu darbu varoņiem iezīmējas būtiska atšķirība. M.Bulgakovs jaunā cilvēka radīšanas histērijā bija saprāta pusē, un saprāts (ar krietnu piešprici emociju) viņam teica, ka Preobraženskis ir upuris, bet Šarikovs — lēni, taču neatturami spēkā pieaugošs bende. Šāds attiecību modelis viņu starpā ir vienīgais iespējamais, ieprogrammēts jau pirms Šarikova radīšanas brīža, jo viņš nav atsevišķs gadījums, bet gan likumsakarība. L.Groza bijusi objektīvāka pret visiem savas izrādes varoņiem, bet aktieri sadzīvojuši savos tēlos tādas krāsas, ka skatīties ir dubulta bauda — gan aktiermeistarības, gan attiecību ziņā. Lauris Subatnieks, šķiet, piedzimis, lai nospēlētu Šarikovu — tik organiski viņam izdodas iedzīvoties pretrunīgajā raksturā. Atšķirībā no M.Bulgakova, kurš savu attieksmi pret neradījumu īsti noslēpt nespēj, kāpinot tā negatīvismu ne dienām, bet stundām, L.Subatnieka jaunradītais cilvēks nav nelietis pēc būtības. Tā vienkārši sanāk. Un ne viņa vainas dēļ, bet gan tāpēc, ka papiņš Preobraženskis un viņa banda gan labprāt baltiem palagiem aizklātā kabinetā (metamorfozes skatītājiem tiek atklātas ēnu teātra veidā) paspēlē Dievu, bet uzņemties jelkādu atbildību par eksperimenta blakusproduktu nav gatavi. Vai tad cilvēki dzimst gatavi, jājautā? Un tikko vēl citā sugā eksistējošajam nekauņam Šarikovam ir taisnība, kad viņš šķelmīgi jautā — kā tas nākas, ka viņam visu vienkārši aizliedz? Kaut kas naivi un viltīgi bērnišķīgs ir šajā jautājumā, gandrīz kā pusaudzim, kas pēdējo reizi pirms "noraušanās" mēģina rast kontaktu — vienlaikus ar cerību un neticību, ka tāds iespējams. M.Bulgakova laiku Padomju Krievijas politika šodienas kontekstā, protams, neizskan, toties rodas jauns stāsts — par atbildību, par attiecībām, kurās, lai tās būtu veiksmīgas, jāiegulda abām pusēm. Attiecībām otrā pusē lieliski spēlē Valdis Liepiņš (Preobraženskis) un Ivars Auziņš (Bormentāls). V.Liepiņš radījis striktā rāmī iestieptu tēlu. Šķiet, Preobraženskis pa dzīvi pat pārvietojas taisnām, jau iemēģinātām līnijām. Provals attiecībās ar Šarikovu viņu vienlaikus gan šokē, gan atstāj vienaldzīgu — tāpēc, ka neierasti. Un tieši tāpēc, ka neierasti, uz sevi viņš to nespēj attiecināt. Toties ļoti dzīvi un tieši visu notiekošu uz sevi attiecina I.Auziņa Bormentāls. No aktiera nav iespējams atraut acis, jo liekas — katra nākamā varoņa doma, emocija rodas tepat uz vietas, ka nav nekādu priekšzināšanu, nojausmu un katra jaunā nejēdzība, katrs izlēciens viņu sastop absolūti nesagatavotu. Mazi meistardarbi izdevušies arī Ilzei Ķuzulei (Zina) un Dainim Gaidelim (Švonders). Īpaši I.Ķuzules tēls, loma praktiski bez teksta, bet, šķiet, pietiek ar viņas sejas izteiksmēm un pozām, lai izsekotu izrādes notikumiem. Režisorei izdevies izrādē atrast šķietami vienkāršus, bet efektīvus teatrālus paņēmienus, kas M.Bulgakova fantastiskajam reālismam ļāvis piekļūt līdz saknei. Ēnu teātris operācijas ainā, piemēram. Īpaši mīļa man aina, kurā Šarikovs, vajādams kaķi, iesprosto sevi vannasistabā, — drāma abpus durvīm tiek izspēlēta, izsperot Reiņa Suhanova scenogrāfijā caurumu. Vienkāršāk nav iespējams, bet atjautīgi arī. Izrāde šķiet ne tikai ļoti asprātīga, bet arī cilvēcīgi gudra, tāpēc esmu izvēlējusies izrādes fināla "sajukumu" tulkot kā konceptuālu ironiju. Nu un tad, ka darbu nelasījis skatītājs diez vai sapratīs, kas notika stāstā? Mēs sapratām. Un varam to iztulkot daudznozīmīgi. Šausmu šodien ir mazāk, skumju vairāk, bet asprātīgi — nerimstoši. Pret sirdīm jau vajag uzmanīgi vienmēr.