Zara forever

Tāpēc bieži vien iekuļos ķezās un no sirds vēlos pakāpties atmuguriski. Parasti jau gan ir par vēlu un atliek vien cieši piekost mēli, lai neaizrītos vai nesāktu puņķoties uz nejauša galdabiedra pleca. Katru otro dienu es eju uz lielveikalu, pārmetusi pār plecu auduma maisiņu. Tas sūda maisiņš ir stipri par mazu manām un manas meitas vajadzībām, nākas bāzt saldā krējuma paciņas un sieru kabatās, bet audums ir ekoloģisks, un es nez kāpēc esmu pieķērusies domai, ka mana piedalīšanās glābs pasauli. Tāpēc jau tagad te muldu. Ar domu, ka manas pļāpas kaut ko mainīs. Kaut gan… nekas jau nav noticis. Ja pasaule neaizgāja bojā toreiz, tā nebeigsies nekad. Es jau kopš mazām dienām gribēju uz Parīzi. Kaut kādā grāmatā bērnībā izlasīju, ka esot tādas meičas, kas, nekad nebijušas Parīzē, zina par to visu — ik ielas līkumu, ik kafejnīcu, ik soliņu upes krastā. Sagāna, vai? Tās esot superīgas. Tās meičas. Augsta klase. Man arī gribējās būt tādai. Parīzes smalkajai cacai. Es gan vēl joprojām nezinu, kas ir "caca", bet izklausās diezgan šiki un gana vīzdegunīgi, lai viestu manī optimismu. Vēl vidusskolā ar klasi aizbraucām ekskursijā uz Tallinu, un tur kādā šūšanas ateljē skatlogā ieraudzīju sarkanu kleitu un melnu platmali. Tad nu es atjūdzos pavisam. Man par katru cenu vajadzēja nokļūt Parīzē sarkanā kleitā un melnā platmalē. Par to, ko es tur darītu, nāktos domāt pēc tam. Galu galā domāt vispār bija par agru — toreiz pie mums pat džinsu vēl nebija, kur nu vēl iespēju kaut kur aizbraukt. Pēc Tallinas es vairākus gadus no vietas regulāri iegriezos visos audumu veikalos un meklēju "iedomāto sarkano". Tādu nekur nemanīja. Labākajā gadījumā varēja iegādāties gaiši sārtu flaneli ar dzelteniem mēnestiņiem un zvaigznītēm. Nopirku to pašu un noglabāju skapī — ja nu man piedzimst meita un tajā laikā veikalos ir tikai brūnas mēbeļdrānas? Tomēr augstskolas ekskursija nesa augļus — vienā no Viļņas veikaliem ieraudzīju sarkanu kleitu ar baltām pumpiņām. Gandrīz tādu pašu kā toreiz Tallinā. Tā gan man izrādījās vismaz divus izmērus par lielu, krūtis krita laukā ne tikai pa priekšu, bet arī pa roku izgriezumiem, tomēr es cerēju to pāršūt vai vismaz uzadīt piemērotu jaku, ar ko noslēpt kleitas un savu krūšu nepilnības. Turklāt to varēja uztvert arī citādi — seksīgi, piemēram. Kleita nu man bija. Vēl atlika tikai cepure un Parīze. No cepures izlēmu atteikties, jo neko vairāk par brūnu un bezformīgu filcu atrast nebija iespējams. Vecāki man mēdza teikt, ka vienmēr no kaut kā ir jāatsakās, lai kaut ko iegūtu. Cepure bija stilīgs upuris. Savukārt Parīze bija izlēmusi atteikties no manis. Brīdī, kad atvēra robežas un radās iespēja laist kaut apkārt pasaulei, manai ģimenei izbeidzās nauda. Pavisam. Tieši tāpat kā vairums radu, paziņu un kolēģu, mani sencīši nespēja piemēroties. Ne tirgum, ne brīvībai, ne iespējām. Viņi draudzīgi pacēla ķepas un, paziņojuši, ka nevar man vairs finansiāli palīdzēt, ieslīga totālā bezcerībā. Manā ziņā atlika izdzīvot un neļaut nobeigties viņiem. Strādājot pa naktīm un dienā turpinot mācības, kaut kā izdevās neizkāmēt, taču par Parīzi bija jāaizmirst. Izskatījās, ka uz ilgu. Ja tagad būtu precīzi jāpasaka, kā ar viņu iepazinos, man būtu jāmelo. Es vienkārši neatceros. Tieši tāpat, kā bieži vien aizmirstu to, ko izdzēšu, veicot "undo". Varbūt viņš bija tas kungs, kas uzgāza man kartupeļu biezputru ar mērci vecpilsētas ēdnīcā? Bet varbūt tas, kurš paslīdēja uz manis izlietā ķīseļa ēstuvē pretī pirmajai slimnīcai? Katrā ziņā kaut kas ar ēdienu un šmuci tur bija saistīts. Un vēl ar to, ka pratu atvainoties vai sadusmoties diezgan ciešamā angļu valodā. Laba anglene toreiz pie mums bija retums. Viņš bija zviedrs. Jurgens, ja nejaucu. Un viņš man piedāvāja darbu. Labi apmaksātu darbu. Sākumā tulkoju viņa vēstules, tad jau sacerēju tās pati. Viņš ņēma mani līdzi, kad tikās ar vietējiem uzņēmējiem, kas vēl nespēja runāt citādi kā vien latviski vai krieviski. Jurgens bija to laiku ārzemnieksbiznesmenisvulgaris. Pavisam parastais. Viņš krāmējās ar investīcijām, bodītēm, sapņoja par brīdi, kad ārzemniekiem tiks atļauts iegādāties īpašumus un diezgan augstprātīgi izturējās pret vietējo darbaspēku. Mēs neko nemākam, bet viņš ir kings. Man viņš šķita diezgan garlaicīgs un apnicīgs tipiņš, tomēr pat ar visu augstprātību ārzemju laimes meklētāji maksāja mazliet vairāk. Kādu dienu viņam ienāca prātā "ģeniāla" ideja. Jurgens izdomāja atvērt modes veikalu. Nevis šādu tādu vietējo tirgusleti, bet pavisam nopietnu veikalu, kur varēs iepirkt to, kas pašreiz pasaulē topā. Lai sanāktu lētāk, tika nolemts, ka drēbes šūs vietējās beibes, bet modeļu un audumu paraugus piegādās Jurgens. Pats Jurgens no modes jēdza tieši neko, tomēr uzņēmīgais vīrietis atrada izeju — laikam augstu novērtējis manu oriģinālo pumpiņkleitu, Jurgens paziņoja, ka no šī brīža esmu viņa konsultante un man jābrauc līdzi šefam uz Parīzi izvēlēties to, iekš kā jāstaigā Rīgas dāmītēm pēc gada. Šis pārtuklā plikpaura paziņojums mani iesākumā sasmīdināja — nejutos ne stila, ne vispār drēbju pazinēja. Tomēr kaut kas man lika par to sevišķi skaļi nebļaustīties. Vārds Parīze un fakts, ka nokļūšu tur, nemaksājot ne kapeikas no savas algas, mani burtiski paralizēja. Es gan godprātīgi mēģināju ieminēties Jurgenam par savu nekompetenci, taču viņš to drīzāk uztvēra kā pieklājīgu kautrību, pat koķetēriju. Vai arī viņam patiesībā bija pofig. Nu jā — drīzāk jau tā. Es pati šad tad pēc tam sev uzjautāju — vai es nojautu to, kas varētu sekot? Varbūt mani vajāja kaut kādas neērtības vai brīdinājuma sajūtas? Nē, nevajāja gan. Turklāt negribētos to norakstīt uz pārprastu labticību vai stulbu naivumu. Man vienkārši gribējās uz Parīzi. Turklāt Jurgens, lai arī neizskatījās un nerunāja kā sapņu princis, tomēr izrādījās tīri normāls priekšnieks, kura mājienus par kaut ko vairāk es vai nu nemanīju vai arī izlikos nemanām. Vispār ir diezgan ērti dzīvot, pārāk neiedziļinoties, un tā vietā, lai atzītos, ka raudāju spilvenā, pašai sev stāstīt, ka, piemēram, "vakar nograuzu spilvenam stūri, sarijos pīļu spalvas un no šodienas labi peldu un dēju olas". Ļoti iespējams, ka "undo" cienītājiem vainas apziņa vai iezubrīta morāle ir atkritusi kā tāds atavisms jau bērnības stadijā, tieši tāpat kā mātes dzemdē auglim pazūd aste. Bet ko es te muldu — vaina, nevaina… es gribēju uz Parīzi un nebiju gatava atteikties no iespējas arī tad, ja man liktu atteikties pašai no sevis. Vismaz uz mirkli. Pēc tam taču vienmēr eksistē iespēja paņemt sevi atpakaļ. Parīzē bija paredzēts pavadīt divas dienas — pirmo jāvelta stila meklējumiem veikalos un darbnīcās, otro — pastaigām. Algu Jurgens apsolīja izmaksāt pēc darba dienas beigām. Lidostā pie pasu kontroles viņš veikli izķēra man no rokām pasi, pagrūda to ierēdnim zem deguna un pēc pārbaudes tikpat veikli ieslidināja savas žaketes kabatā. "Parīzē ir daudz kabatzagļu, te būs drošāk," viņš iedrošinoši uzsmaidīja. Es pasmaidīju. Ir tik forši, ja kāds par tevi uzņemas atbildību, nudien… Kā man gāja darbā? Ha… tagad gan nāk rēciens, bet toreiz man šķita — oi, oi, oi! Labi, haute couture skates neapmeklējām, bosu, armani un karmani veikalos negājām, arī privātos salonus nedabūju pat apostīt, toties es varēju līdz apnikumam iztaustīties, izošņāties un izmērīties neiedomājami miiilzīīīgāāā veicītī, kas no vienas vietas piekrauts ar pasakainām drēbītēm, burvīgām kurpītēm un vēl neredzētiem zābakiem. Lielāko dienas daļu mēs pavadījām veikalā, ko toreiz sauca man gluži eksotiskā vārdā. ZARA. Jurgens man apgalvoja, ka tajā apkopotas visas pasaules jaunākās modes tendences, paši avangardiskākie un paši valkājamākie modeļi, un tieši no šejienes mums jāsmeļas idejas. Žoklis man bija līdz zemei, tāpēc rīklē varēja ieliet jebko — pat sudraba karotīte nebija vajadzīga. Mans uzdevums bija pateikt, kas patīk, kas riebjas, kā vērtēju vīļu kvalitāti un audumu izvēli. Lieki teikt, ka dievināju visu. Pilnīgi visu. Pat dīvainās kokvilnas apakšbikses. Jebkas no šeit atrodamā bija simtreiz labāks par manu pumpiņkleitu, jebkurš audums sita pušu pašmāju zvaigznīšflaneli. Un vīles — ak, šīs dievīgās, rūpnieciski apstrādātās vīles! Pavisam cita lieta! Miljons reižu labākas par tām, kuras es darināju šķībi šķērsām pati savām rokām, līdz asinīm sadurstot pirkstus. Simtreiz labākas par tirgus džinsu irstošo overloku. Un kas par augstu vārdu — ZARA! Interesanti, vai naivums ir iedzimts stulbums vai tomēr iespēja kaut ko iemācīties? Iziet kailam piesnigušā laukā un saprast, ka salst, tā vietā, lai klausītos, kā mamma saka "auksts". Vai lētticīgi ieplestām acīm iemaukt uz sejas dubļos tomēr nav elegantāk, kā visu mūžu nosēdēt pie teļļuka un visgudri apspriest Houkinsa teorijas? Jurgens teica, ka es varot izvēlēties vienas kurpes. Tad man žoklis atkārās vēlreiz. Kurpes? Sev? No ZARA??? Es tā satraucos, ka paņēmu pirmo pāri, kas gadījās pa rokai. A ja nu Jurgens pārdomā, ko? Tikai atgriežoties Rīgā, pamanīju, ka kurpes man ir tieši divus izmērus par mazu. Tomēr es tās nepārdevu. Starp pārējiem trīs koridorā sarindotajiem pāriem, šīm bija jānes vārds. Glīti iespiests iekšzoļu ādā, smaržīgs, bezkrāsains un tomēr labi pamanāms. Mans garderobes lepnums. ZARA. Eleganti vai nē, bet pēc vakariņām ievēlos sev atvēlētajā viesnīcas numuriņā tuvu bezsamaņai. Par spīti nogurumam, manos plāniņos tomēr ietilpa saņemt no Jurgena atalgojumu par fantastisko jūsmošanu un izlaist mazu riksi pa naksnīgo Parīzi. Kafejnīcas, krodziņi, sarkanie lukturi, Sēna rīta miglā — mmm… Aizmirsusi par tulznās nomītajām kājām, ielidoju dušā, saposos un gaidīju algu. Pie durvīm klauvēja. Uzmetusi plecos mēteli, traucos atvērt un, kolīdz Jurgens pārkāpa slieksnim, pastiepu roku. Taču viņš nesteidzās. Noknikšķināja durvju slēdzeni un aicināja piesēst uz gultas malas. Esot jāaprunājas. Piesēdām. Runa bija īsa, kodolīga, bez liekiem vārdiem. Naudas man neesot, pases arī ne. Lidmašīnas biļetes ne tik (nu… tāda nojausma man bija). Ja es gribot tikt mājās, mums tagad aši, aši jāliekas uz čuču, silti un aktīvi zem vienas sedziņas. Pēc tam es dabūšu visu. Tobiš, ne jau nu visu, ko kāroju, bet to pašu, kas man pienākas. Teorētiski pienākas, protams. Pēc idejas mums nepienākoties nekas, atskaitot kailo dzīvību — viss ir jānopelna. Sava loģika tajā visā pavīdēja. Ar savu tukšo kabatu un pārsteigumā ieplestajām acīm es neko tik dzelžainu apgāzt nespēju. Laikam tā bija viena no retajām reizēm manā mūžā, kad es padomāju, pirms darīju. Kā vīrietis Jurgens man riebās. Pareizāk sakot — līdz pat šim brīdim man bija pavisam neitrāla attieksme, bet tagad man viņš riebās. Tomēr… Panika, kas pārņēma, iedomājoties viņu kailu, tomēr bija mazāka par šerminošajām bailēm palikt vienai pilsētā ar adresi "četras metro pieturas no ZARA". Vairāk par Parīzi es neko nezināju. Tajā Sagānā laikam biju pārāk aizrāvusies ar varoņu ciešanām, lai pievērstu uzmanību ģeogrāfijai. Šodien? Nu, šodien… ielaistu tam kroplim pa muti un gan jau atrastu, kā izkulties. Parīzē. Bet, piemēram, kaut kādā Endžibendžinā, par kuru nezinu ne nieka, iespējams, rīkotos tāpat kā toreiz. Kaut gan — es neticu, ka vienu un to pašu kaķi slīcina pa diviem lāgiem. Ja mani gribētu izvarot vēlreiz, noteikti atrastos kaut kas sagudrotāks vai brutālāks. Liktenis nemīl atkārtoties. It īpaši tad, ja eksāmens ticis ieskaitīts. Tagad es varētu izplūst asarās un stāstīt par traumu uz mūžu. Par savām neizmērojamajām ciešanām, sagandēto sievietes pašcieņu, samīdīto lepnumu un nespēju sasniegt orgasmu visu atlikušo dzīvi. Es varētu krāšņi aprakstīt viņa slienas un sviedrus, izvelbtās acis un rukšķēšanu. Un to, kā viņš pēc tam krāca un kasījās. Tā es noteikti izpelnītos apkārtējo līdzjūtību un saudzību. Man glaudītu galvu un žēlotu. No manis mulsumā novērstos un manā klātbūtnē pieklustu smiekli. Tie, kam es to pateiktu, ilgi nespētu ieskatīties man acīs un tad sāktu sarunas ar kaut kādu stulbu joku vai ar "cik šodien ārā jauks laiks". Un vēl tie neveiklie smiekliņi — hi, hi, hi… Kā bērnībā, kad labākā draudzene pakļuva zem mašīnas, bet es, aizskrējusi pie vecākiem, spēju tikai ķiķināt: "Hihi — Māru sabrauca…" Es kļūtu kā spitālīga un reizē mīļa — gribas piekļaut, bet bīstami. Autokatastrofas upuris, kuru nedrīkst kustināt, pirms nav ieradušies ātrie, — ka tik nenolauž sprandu. Tā man pavērtos iespēja dabūt atlaides pie psihoterapeita, ja ne vispār iekļūt kādā valsts apmaksātā pļāpu programmā. Tā es it viegli izpelnītos to vīriešu labvēlību, kas par dzīves misiju izvēlējušies sieviešu glābšanas darbus. Miljoniem izvaroto sieviešu tā dara, un es viņas nenosodu. Un es viņām patiešām jūtu līdzi. Un raudu, kad dzirdu šos stāstus. Vienīgi — es skatos viņām tieši acīs. Lai man piedod, bet es to neuztvēru kā traumu. Jā, bija riktīgi pretīgi. Bat tas notika vairāk teorētiski. Manis pašas tur klāt nebija. Katru reizi, kad man ir kāda grūta izvēle, es atceros stāstus par karu vai izsūtījumu. Par to, kā mātēm lika izvēlēties starp diviem pašas bērniem — kuru atstāt pie sevis, bet kuru atdot uz nošaušanu. Tas mani atsvaidzina un piespiež saprast, ka visas citas izvēles ir pēdējais sūds. Tāds pats nieks kā apčurāt pirkstu. Atlikušo nakts daļu es pavadīju, klīstot Parīzes ielās. Pūta stiprs vējš un bija auksts. Neviens taksometrs uz manu pacelto roku nereaģēja. Nevienu krodziņu tā arī neatradu — visi bija slēgti. Kādam vēlīnam gājējam pavaicāju, kā nokļūt sarkano lukturu rajonā. Man gribējās pie maukām. Biju gatava iet kājām kaut cauri visai pilsētai. Bet tas vīrietis laikam mani nesaprata. Biju dzirdējusi, ka parīzieši angliski nerunā un neklausās principā. Ai, lai viņi iet dirst… daudz labāk būtu vispār aizmirst šo nolādēto, izmirušo un nelaipno pilsētu… Tomēr vienu lietu es no Jurgena atceros ļoti labi. Viņa zilās zviedra acis. Tajās es ieskatos ik rītu nu jau četrpadsmit gadus. Bezgala mīlot un dievinot. Jā, arī šī trauma man ir gājusi secen. Nevienu brīdi pēc manas un Jurgena meitas piedzimšanas man neienāca prātā, ka es varētu viņu ienīst. Mēs ar meitu esam runājušas par to, kāpēc viņai dokumentos nav tēva vārda. Esmu teikusi, ka tas bija vienas nakts sakars, ka pazinu šo vīrieti kādu pusgadu, ka pēc viņas ieņemšanas neesmu to redzējusi. Par to, kā tas notika, mēs vēl neesam runājušas. Viņa vienkārši nav prasījusi. Kad viņa pavaicās, gan jau izdomāšu, kā izstāstīt. Katrā ziņā es nojaušu — tas notiks tad, kad viņa būs pārliecinājusies, ka manu mīlestību pagātne nespēj mainīt. Un tad jau melot būtu vienkārši nodevīgi. Kad pirms diviem gadiem meita atzinās, ka sapņo nokļūt Parīzē, es biju uz pakaļas. Kur viņa tādas idejas sagrābstījusi? Tomēr es neprasīju, kāpēc. Vienkārši aizņēmos naudu, nopirku biļetes, un mēs aizbraucām. Pa šiko. Ar lidmašīnu un viesnīcu tikai divu kvartālu attālumā no ZARA. Parādus gan neesmu atdevusi līdz pat šai dienai, bet štrunts. Es atkal spēju mīlēt Parīzi tāpat kā bērnībā — teju neko par to nezinot, bet patiesi. Un ar pateicību. Lai saka, ko grib, — šī sasodītā piedošana ir viena riktīgi laba lieta. Tā dara tik brīvu. Es joprojām šad tad apmeklēju Rīgas ZARA Tērabatas ielā. Meitai tur kaut ko var dabūt. Uz vienu sezonu, bet pietiekami. Labi, labi — es pati arī kādreiz kaut ko nopērku. Pagājušogad pat — brūnu apliekamu kleitu ar akurāt tādām pašām pumpiņām kā jaunībā. Bet nu tie piegriezumi! Tās vīles! Lai ko tu pirktu, krūtis vienalga krīt laukā. Nez kāpēc tagad man tas nudien nešķiet seksīgi. Trauma laikam. ***

Dace Rukšāne