Zeļonka, jods un korvalols

Viņas melnais ļifčiks, i melnās biksas, pēc tam tumši zilais ar baltām punktām un visi bēžie ar" noderēja. Ļudas veļu bija grūtāk nospert, dabūju tikai sarkanās mežģīņu biksas melnām lentiņām. Jā, arī, sarkano krūšturi izdevās savākt. Katrā stāvā ir kāda veļīte. Stikla kalns ar ļifčikiem ik pārsegumā. Pielaizītie kungi, agrākie biedri, šodienas jaunatne, karjeristu zelts, dāmas, smaržojošas kā tikko no tā... ar sievu braucām uz to... es pē ā. Jā, dāmas kā no spā. Nu it neviens, neviens nedadomāsies, ka ne nauda, ne materiāli, kur nu, - pie kājas visi darbi un materiāli, nu nekas nav labāks par ļifčikiem, lai uzceltu to sasodīto bibliotēku. Ek, ja būtu ticis klāt dāmīšu veļītei, varbūt ātrāk uzceltu! A to, piecreiz atlika, astoņas reizes pagarināja termiņus, piecpadsmit pārskatīja tāmes un tad neatceros, cik reizes, tā bruka. Nu, tā vienkārši, pat stulbi sanāca. Ko uzceļ, tas pa nakti brikts un pagalam i. Nekādā jēgā, pasūtītājs brēca uz šefiem, šefi uz projektētājiem, inžeņeriem, ventiļatorščikiem, avtomatčikiem. A tie, tie pat nebrēca, staigāja un spļaudījās. Aš veselu ezeru piespļāva pie bitovkām, nu, tiem, vagonščikiem dzīvojamiem. Bitovka, tas no vārda bitj, būt pa latviskam. A sākās ta viss vienkārši. Kad inžeņeri piespļāva to ezeru, es, darbu vadītājs, i nerunāju, i neklausījos, ko man saka. Rāvām tik tālāk zolīti. Ko ta cels, tāpat brūk kopā! Un tad nu daspēlējāmies, johaidī! Izģērba mani, ka likts. Nepietiek, ka paspēlēju kreklu, džinsas, firmas pufaiku un ķiveri... nu, tā tikpat nebija vajadzīga; pakāsu pulksteni, laulības gredzenu; naudu, to jau pirms tam paspēlēju. Palika tikai apakšbiksas un ziemas maika. I to saliku kaudzē Plutonam. Nu, iesauka tāda mūrētāju brigadierim, jo viņš baigs filozofs. Plutonu tak ziniet, ne? A Švarceņegers nespēlēja, viņš nekad nesit zoli. Principi neatļauj, bet principi viņam ļauj ik pa divām stundām saliet rīklē da jebko, kas līdzīgs spirtam. Termiņu dēļ aizliedzu viņam dzerstīties, a Švarceņegers... nu, tā arī iesauka - sila jestj, uma ņe nado. Švarceņegers atklāja pats savu kokču, ķīmiķis tāds. Paņēma zeļonku, jodu un korvalolu, sapirkās pa visu avansu maisiņus ar pudelīšiem, izlaka un staigāja laimīgs. Un ar Švarceņegeru viss arī sākās. Viņš nesita zoli. Pielikām pie darba, lai pārsegumu atjauc un uzlej, atjauc un uzlej. A Švarceņegers ko? Atjauc! Salej i manas apakšbiksas, i maiku. Nākamā rītā pamostos, izeju no bitovkas. Nospēlējies pliks mājās negāju. Gaidīju rītdienu, lai var no Plutona atspēlēt kādu drēbju kārtu. Jo mēs, veči, mēs pēc principiem, ja pakās, tad pakās, neviens tevi neglābs, tikai nākamā zole. Bet nākamā var sākties tikai nākošajā maiņā, tikai no astoņiem rītā. Jo mēs tak visi semeiskije, pie vecenēm pēc darba ejam. Es pliks ziemas laikā negāju. Likos bitovkā uz auss, un no rīta izvilkos ārā. Tavu brīnumu! Švarceņegera uzceltais nav sabrucis. Visiem mutes vaļā, kad atspērās uz būvi. Pat inžeņeriem, kas ap divpadsmitiem bija klāt. Pa tam jau sākām raut jaunu partiju un kad es, plikais, nabaga darbu vadītājs, sāku atspēlēties, Plutons visas drēbes atdeva, bet biksas un maiku neatrada. Sākām gudrot, sākām tirdīt, meklēt un rakāties. I nonācām līdz Švarceņegeram. I līdz manai veļītei, kas pārsegumā ielieta. Un tad es devu komandu - visiem biksas nost, maikas nost! Prēmijas jau sen noņemtas, kur tie gadi! Jāatgūst zaudētais. Sabāzām visus brigādes trusikus. Plutons pat kreklu ar enkuriem uz pogām atdeva. Teica, ka labajam jāuzvar. Bet nebij nekā. Nākamā rītā atkal viss sabrucis, līdz pārsegumam, kur mana veļīte. Visi sametās ar naudām, ne mums zole vairs prātā, ne Švarceņegera jaunais kokča. Bibliotēka, tā bija jāceļ, lai stāv mūžībai! Skrēju uz veikalu, pirku biksas un maikas, biksas un maikas. Iemūrējām. Tavu māti! Nākošā rītā atkal viss čupā līdz pārsegumam, kur mana pavalkātā veļīte. Sasēdām konsīlijā, visi klusēja, Švarceņegers satraucās, zaļš palikdams. Plutons pacēla pirkstu un pavērsa pret mani: - Tev, dārgo prorāb… - Tas es, darbu vadītājs. Plutons teica: - Tev, dārgo prorāb, jānes savas mantas, pats redzi, zelta vērtē. Tēvzeme tevi neaizmirsīs! Kolektīvs nolēma, es nesu. Prēmijas atsākās, zoli rāvām tikai četras dienas nedēļā, bet vienu dienu, kā cēlām, tā cēlām! Un gāja kā smērēts, kā nierēm pa taukiem! Stāvēja stikla kalns, nebruka. Un tad man aptrūkās, ko nest, jo veļītei vajadzēja būt vismaz mēnesi vecai. Sākumā paņēmu sievas bēžo ļifčiku. Derēja. Bibliotēka cēlās. Tad viņas biksas, pēc tam i melnās, i tumši zilās. Sieva sāka staigāt pie psihdaktera, jo domāja, ka viņai ar galvu nav kārtībā, ka neatceras, kur drēbes likusi. Tad sāku zagt no Ļudas, kaimiņienes, kas dzīvokli pieskatīja, kad braucām uz to es pē ā, nu, - spā. Ar Ļudu čmokojāmies šad un tad, kad sievu ielika neirožu klīnikā ar paranoju, jo neviens psihdakters viņai nevarēja iestāstīt, ka veļa jau nekur nezūd un ka viņai ir trauksme. Es neatzinos, man bija jāceļ bibliotēka. No Ļudas, kā Plutons murgoja, sabiedrības labklājības un nākotnes vārdā, kultūras dēļ un vēl visa kā dēļ, no Ļudas savācu vienu krūšturi, i vienas biksas. Tad savācu no meitas pāris lietas. Meita man gudra, liela, astoņpadsmit jau. Viņai skapī bija mazi, caurspīdīgi lupatiņi. Plutons apskatīja un teica: - Stringi. Nu, i tie līdzēja. Pa vidu jau novalkāju kaut ko savu, tā to bibliotēku piebeidzām. Sievu izlaida no klīnikas, Ļuda sāka uz mani greizi skatīties, meita iestājās augstskolā. Juristos, johaidī! Un tad es, darbu vadītājs, sapratu, ko Plutons ar to sabiedrību un nākotni domāja. Meitas dēļ, meitas taču, es tos ļifčikus, biksas, maikas un viņas stringus. Lai mācās, lai aug, lai pieņemas prātā! Lai stāv mūžībai. Lai noder. Lai stāv ļifčiki ik pārsegumā, lai stāv Stikla kalns mūžīgi!