Diemžēl izvērtējot valsts apmaksāto savlaicīga vēža atklāšanas programmu rezultātus, skaidri redzams, ka ieguldītās naudas izlietojums nav pārliecinoši lietderīgs. Kāpēc labi iecerētās skrīninga programmas, kam tūkstošiem mūsu valsts iedzīvotāju būtu jāglābj no priekšlaicīgas krūts, zarnu un dzemdes kakla vēža izraisītas nāves, izvērtušās vien par skrīninga imitāciju? Labi sarūpētā sēkla nav kritusi iepriekš sastrādātā augsnē. Viens no klupšanas akmeņiem ir vājā informācijas aprite starp pacientiem, mediķiem un ierēdņiem.
Skrīninga aptverei vajadzētu būt vismaz 2/3
Sekojot attīstīto valstu praksei, Latvijā kopš 2009. gada tiek īstenotas valsts apmaksātas savlaicīga vēža atklāšanas programmas. Ar to palīdzību iedzīvotājiem tiek dota iespēja bez maksas veikt dzemdes kakla, krūts un zarnu vēža skrīningdiagnostisko izmeklēšanu. Skrīnings ir veselu vai tādu cilvēku izmeklēšana, kam nav meklējamās slimības simptomu. Izmeklēšana tiek veikta ar vienkāršām un samērā lētām metodēm, lai atklātu vai nu vēždraudes patoloģiju, vai pašu slimību ļoti agrīni, kamēr tā vēl nav radījusi simptomus un ir potenciāli izārstējama.
Šķiet, kas var būt vienkāršāks – ja esi attiecīgā vecumā, saņem uzaicinājumu, ej un par velti pārbaudies, saņem atbildi, un, ja nepieciešams, sāc savlaicīgi ārstēties. Agrīni atklāts vēzis ne tikai dod lielākas cerības uz pilnīgu izārstēšanos, bet arī būtiski pagarina dzīvildzi, kā arī ievērojami samazina valsts izmaksas par onkoloģisko pacientu ārstēšanu. Visdārgākā ir tieši vēlīna vai jau izplatīta audzēja ārstēšana.
Pasaules attīstīto valstu prakse liecina, ka vēža skrīninga programmām atdeve ir tad, ja uz valsts aicinājumu veikt valsts apmaksātu veselības pārbaudi atsaucas vismaz divas trešdaļas mērķauditorijas. Ja šie skaitļi ir mazāki, faktiski skrīningu īstenošanā ieguldītā nauda nav pilnībā izmantota, jo atdeves – savlaicīgi atklātu un izārstētu vēža slimnieku, kas attaisnotu valsts tēriņus par skrīningu veikšanu, nav.
Pēc SPKC informācijas, 2012. gadā krūts vēža skrīningam atsaukušās un mamogrāfiju veikušas tikai trešā daļa no uzaicinātajām sievietēm, dzemdes kakla vēža skrīningu - 26 %, bet zarnu vēža skrīningu - tikai 7 % aicināto iedzīvotāju. Pēdējos gados gan vērojama situācijas neliela uzlabošanās, taču ne tādā līmenī, lai runātu par efektīvu atdevi.
Vājais posms – apmācības un informēšana
Vai Latvijai jāpārņem Pinočeta laika Čīles pieredze, kas labāku rezultātu sasniegšanai krūts vēža skrīninga veikšanai mobilizēja valsts armiju? Ar tik drastiskām metodēm skrīninga aptvere tur sasniedza vairāk nekā 90% un attiecīgi būtiski samazinājās ielaistie vēža gadījumi un mirstības rādītāji.
Attīstīto valstu pieredze liecina, ka armija nebūt nav jālieto, taču jāapzinās, ka skrīninga organizēšana nav tikai naudas atvēlēšana uzaicinājuma vēstuļu izsūtīšanai un datu apkopošana par atsaucību.
Viena no kļūdām, kāpēc skrīninga programmas Latvijā buksē, ir tas, ka pirms to palaišanas netika veikti sagatavošanās priekšdarbi - sabiedrības informēšana, ārstniecības iestāžu un ārstu apmācība un sagatavošana attiecīgo profilaktisko pārbaužu kvalitatīvai veikšanai. Līdz ar to gan sabiedrības, gan ārstu līdzestība ir zema. Piemēram, Somijā speciālisti krūts mamogrāfijas veikšanu pirms skrīninga uzsākšanas apguva divus gadus ilgās apmācībās. Tāpat jāizglīto bija ģimenes ārsti, kas ir galvenie vārtu vērēji uz agrīnu onkoloģisko slimību atklāšanu un ārstēšanu.
Nesaprotama rezultātu skaidrošana
Onkoloģisko slimību skrīnings nenozīmē tikai uzaicinājuma vēstules nosūtīšanu un testa veikšanu – mamogrāfiju, uztriepes paņemšanu no dzemdes kakla vai fēču nodošanu analīzei, kā nereti maldīgi domā. Izstrādājot skrīninga programmas, 2008.gadā Veselības ministrijas ierēdņi neradīja skaidri saprotamu sistēmu, kas ar veikto testu notiek tālāk – kā cilvēks uzzina par testa rezultātiem un kā tiek organizēta ārstēšana, ja rezultāts uzrāda aizdomas par onkoloģisku slimību vai ļoti lielām aizdomām par to. Piemēram, saņemot Nacionālā veselības dienesta (NVD) uzaicinājuma vēstuli veikt mamogrāfiju, tajā skaidri teikts, ka par skrīninga rezultātu sievietei pašai jāinteresējas iestādē, kur veikta pārbaude. Daudzas kļūdaini pieņem – ja jau atbildē būtu kas slikts, gan jau man piezvanīs. Taču sistēma to neparedz! Neviens nezvanīs, neinteresēsies. Tātad sievietei uz šo iestādi jādodas vēlreiz, taču tur saņemtais formālais rezultāta apraksts bez mediķa izglītības bieži nav saprotams. Arī apraksta forma valstī nav vienota – viens ārsts raksta veselu lapu, kas rada apjukumu un daudz jautājumu, cits - tikai dažas rindiņas. Tāpat nav paskaidrots, ko sievietei ar šo atbildi darīt – iet pie ginekologa, ģimenes ārsta? Šāda sistēma, manuprāt, ir klaji nepareiza. Ja valsts sievieti ir aicinājusi uz pārbaudi, valsts pienākums ir arī sniegt skaidru, saprotamu atbildi un piedāvāt tālākās rīcības scenārijus iespējamas patoloģijas gadījumā, nevis uzkraut atbildību par to sievietei pašai. Mans priekšlikums, ka atbildē bez oficiālā radiologa slēdziena tiek uzrakstīts arī nemediķim saprotams pārbaudes skaidrojums. Piemēram, ja pārbaudē konstatēta R1, R2 vai R3 - nav jāuztraucas, ja R4 – ir lielas aizdomas par audzēju un jāveic papildus izmeklējumi, un pie kāda ārsta jādodas. Šīs dažas rindiņas neko nemaksā, taču var izšķirt daudzu sieviešu likteņus.
Atbildes vēstuli par mamogrāfijas rezultātiem katrai sievietei un viņas ģimenes ārstam varētu sagatavot NVD, kas rezultātus elektroniski saņemtu no iestādes, kas veikusi mamogrāfiju. Tas izslēgtu nepieciešamību sievietei atkārtoti vērsties mamogrāfijas veikšanas iestādē, ko daudzas nedara. Šādā formā sagatavotu atbildi sieviete varētu parādīt savam ģimenes ārstam vai ginekologam, lai vienotos par turpmāko ārstēšanas gaitu.
Ja informācijas aprite starp profilaktiskās pārbaudes veicēju un pacientu netiks sakārtota atbilstoši attīstīto valstu praksei un nekļūs cilvēkam draudzīga un iedrošinoša, turpināsies vien vēža skrīningu imitācija, kas valstij dārgi maksās, taču nedos cerēto rezultātu.
123
...