Tomēr ir sfēras, kurās šādām ambīciju rotaļām nevajadzētu būt. Manuprāt, pie tādām pieder ārlietu politika un valsts drošība. Kas attiecas uz ārlietām, nu nesmuki izskatījās tā temperamentu sacensība starp premjeru Valdi Dombrovski un ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču Eiropas Savienības nākamā perioda budžeta apstiprināšanas sakarā. Varbūt tomēr mūsu valstsvīriem vajadzētu tā nedaudz uzmanīgāk apieties ar Twitter izpriecām un lieku reizi padomāt, pirms tur ko ieraksta. Latvija nav nekāda lielvalsts, un ārpolitika ir viens no svarīgākajiem mūsu izdzīvošanas veidiem, tāpēc lai nu kur, bet te nu no demonstratīvām kakofonijām un pašapliecināšanās vajadzētu izvairīties. Lai arī kā gribētos nopelnīt lieku, dažkārt lētu popularitātes punktu Latvijas publikas priekšā.
Vēl trakāk, ja partiju rotaļas sākas ap jautājumiem, kas saistīti ar valsts drošību. Šajā sakarā nedaudz mulsina publiski pieejamā informācija par jaunā Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora izvēles procesu. Kā zināms, šī izvēle jāizdara jau tuvāko mēnešu, pat nedēļu laikā. Un tā vien izskatās, ka arī šajā jautājumā koalīcijas partijas izlēmušas pamuskuļoties un pamērīties savā starpā. Te nu gan tas būtu galīgi nevietā, pat kaitīgi.
Der atcerēties, kas tad īsti par «zvēru» ir Satversmes aizsardzības birojs un kādas ir šīs valsts drošības iestādes (vienas no trijām) galvenās funkcijas. Pirmkārt, tā ir ārējā izlūkošana un pretizlūkošana. Te ir jāsaprot, ka tieši izlūkošana un tās analīze ir viens no būtiskākajiem mūsu valsts starptautiskās sadarbības elementiem drošības jautājumos. Un viens no būtiskākajiem mūsu pienesumiem NATO kolektīvās drošības jautājumos, lai arī saprotamu iemeslu dēļ par to ne tik bieži publiski tiek runāts. Es negribu te noniecināt mūsu bruņotos spēkus, bet pieredze rāda, ka mūsu NATO partneri augstu vērtē SAB ieguldījumu tieši NATO kopējās izlūkošanas interesēs. Lielā mērā veiksmi šajā darbā nosaka arī labas un koleģiālas attiecības ar partnerdienestiem. Te nu man jāsaka - izlūkdienesti parasti ir diezgan cimperlīgas organizācijas un nebūt tā nesteidzas dalīties ar savu produkciju, pat formāli ar partnerdienestiem. Bieži šī sadarbība balstās uz savstarpēju uzticību un arī uz tīri personīgiem labiem kontaktiem dienestu vadītāju starpā. Šajā ziņā pašreizējais SAB direktors Jānis Kažociņš ir uzlicis patiešām augstu latiņu, un kaut kā negribētos, lai šī starptautiskās sadarbības kapacitāte strauji kristos ar jauna direktora iecelšanu (zināms restartēšanas periods būs vajadzīgs tik un tā). Bet pazaudēt uzticību vai nopelnīt vismaz rezervētu attieksmi no starptautiskajiem kolēģiem - to var pietiekami ātri. It sevišķi, ja šie kolēģi konstatēs, ka SAB direktora iecelšanas procedūrā politiski partijiski (vai, nedod dievs, vēl kādi) motīvi bijuši svarīgāki par profesionālajiem kritērijiem.
SAB pilda vēl vienu būtisku funkciju - Latvijas valsts un NATO noslēpuma aizsardzību. Un ar to ir saistītas SAB tiesības un pienākums izsniegt - vai neizsniegt - pielaides valsts noslēpumam augstām un augstākajām valsts amatpersonām. Vienkārši runājot, SAB rokās ir instruments, ar kuru var pārvilkt arī strīpu kāda cilvēka karjerai vai politiskajām ambīcijām. Šeit jau nu ir vairāk nekā būtiski, lai uz SAB direktoru nekristu ne vismazākā politiskās angažētības ēna un nevienam politiķim pat prātā neienāktu izmantot šo SAB rīcībā esošo instrumentu, lai, piemēram, izrēķinātos ar savu politisko konkurentu. Tieši tāpēc ir bīstami, ka SAB direktors tiek izvēlēts partiju karu procesā, kur galu galā tiek iedabūts «savējais». SAB direktors nedrīkst būt «savējais» nevienai partijai.
Tieši tāpēc SAB direktora izvēlei nebūtu jābūt ieturētai šīs koalīcijas «labākajās tradīcijās». Varbūt šis ir tas brīdis, kad Valsts prezidentam ir jāuzņemas galvenā iniciatīva un jābūt gana cietam, nepieļaujot vulgāru partiju tirgošanos.
Bet varbūt koalīcijas partijām būtu jāatbrīvojas no lieka kārdinājuma un jārīkojas daudz vienkāršāk, nemēģinot izgudrot velosipēdu. Kāpēc ideja par vadītāju rotāciju starp valsts drošības dienestiem nevarētu tikt aplūkota? Piemēram, Militārās izlūkošanas un drošības dienesta vadītājs Indulis Krēķis noteikti profesionāli kvalificējas šim amatam, un pār viņa izvēli pāri neklātos partiju intrigu ēna.
Protams, man nav jādomā koalīcijas partiju, Nacionālās drošības padomes un Valsts prezidenta vietā, un neviens jau man arī neprasīs. Tomēr gribētos novēlēt - šoreiz, kungi un dāmas, lūdzu nopietnību. Nu, vismaz saņemieties tiktāl, ka iztiekat bez tvitera šajā jautājumā. Bet, ja nu galīgi rokas niez, sliktākajā gadījumā retvītojiet šo komentāru…