Ābols smejas, ka Cerības kauss viņa kolekcijā jau ir, šogad jāmēģina tikt pie Gagarina. Tas gan nebūs viegls uzdevums, jo virkne vadošo spēlētāju izgājuši no ierindas ar dažādām traumām, bet šosezon strauji progresējušais uzbrucējs Vitālijs Pavlovs nevar spēlēt dopinga skandāla dēļ.
KHL izšķirošo spēļu sākumu šogad aptumšojis arī Krievijas un Ukrainas konflikts, un likteņa ironija parūpējusies, lai play–off pirmajā kārtā Dinamo būtu jāspēlē tieši pret Ukrainas austrumu komandu Doņeckas Donbass. Karstākie prāti aicina boikotēt KHL kā Kremļa "maigās varas" projektu, bet Ābols uzskata, ka sportu nedrīkst jaukt kopā ar politiku. Pēc viņa domām, Dinamo neapšaubāmi nācis par labu Latvijas hokejam, kas nesen patīkami pārsteidza pasauli ar izlases labo sniegumu Soču olimpiskajās spēlēs. "Daži apgalvo, ka Dinamo ir slikts projekts, labāk būtu, ja mūsējie spēlētu Zviedrijas vai Somijas otrā līmeņa līgās. Es tam nepiekrītu, neticu, ka mūsu izlase tad spēlētu labāk," spriež Ābols.
Fragments no intervijas:
Iepriekšējā sezona Rīgas Dinamo bija diezgan neveiksmīga; komanda palika pēdējā vietā Rietumu konferencē. Šogad veicās jau daudz labāk, pārliecinoši izcīnījāt tiesības spēlēt play–off. Kas tik būtiski ir mainījies komandas sniegumā?
Diezgan daudz kas ir mainījies. Komandā atgriezās ģenerālmenedžeris Normunds Sējējs, mums ir jauns vietējo treneru kolektīvs, pirms sezonas komandu papildināja desmit spēlētāji, kuru vidū īpaši jāizceļ kapteinis Sandis Ozoliņš. Sākām spēlēt nedaudz atšķirīgu hokeju. Čaļi kāpa uz ledus un katrā spēlē sitās par uzvaru. Saliekot visus šos faktorus kopā, arī rezultāti uzlabojās.
Kādā noskaņojumā ir komanda pirms gaidāmās play–off sērijas ar Doņeckas Donbass? Šobrīd, kad notiek mūsu saruna, vēl nav zināms, vai Donbass vispār varēs spēlēt savā laukumā. Vai neesat aizdomājušies par savu drošību, ja nāksies spēlēt Doņeckā?
Kā gan neaizdomāsies, ja pēdējā laikā TV ziņās, avīzēs un interneta portālos dominē ziņas no Ukrainas. Skaidrs, ka no turienes pienākošās ziņas neiepriecina nevienu saprātīgi domājošu cilvēku.
Ukrainas notikumu kontekstā aktualizējies viedoklis, ka Latvijas komandai nebūtu jāspēlē Krievijas izveidotā līgā. Vai iespējama Dinamo izstāšanās no KHL?
Mēs šeit runājam par hokeju vai politiku? Labāk paliekam pie hokeja.
Droši vien sekoji līdzi arī mūsu hokejistu gaitām olimpiādē, kur Latvijas izlase parādīja labu sniegumu. Vai tagad šos panākumus nav aptumšojušas ziņas par iespējamo dopinga lietošanu?
Izlase nospēlēja godam, bet nezinu, vai varam runāt par īpašiem panākumiem. Uzvarējām vienu spēli no piecām, bet spēlējām cienīgi. Par panākumiem varētu runāt tad, ja būtu izdevies uzvarēt Kanādu. Protams, pēc olimpiādes ziņas par dopingu atstāja negatīvu iespaidu. Vienmēr esmu bijis pret dopinga lietošanu. Tomēr jāņem vērā, ka katrs gadījums ir individuāls, nevar visus bāzt vienā maisā. Kas attiecas uz Vitāliju Pavlovu, manuprāt, tas bija pārpratums, no kura cieš klubs un pats spēlētājs. Nezinu, kā tas atrisināsies.
Izlases labais sniegums olimpiādē līdzjutēju vidū radīja zināmu eiforiju, bet vai tas nav veicinājis maldīgu priekšstatu, ka Latvijas hokeja sistēmā viss ir kārtībā? Šogad bankrotēja hokeja klubs Liepājas metalurgs, un Rīgas Dinamo faktiski palikusi vienīgā profesionālā hokeja komanda. Vai mūsu hokeja sistēmas pamati ir tik stabili, kā gribētos?
Mums jau nemaz nav hokeja sistēmas; kādi gan var būt pamati? Ir atsevišķas komandas, kurās bērni trenējas līdz jauniešu, junioru vecumam, bet kas tālāk? Liepājas metalurgs bija vienīgais klubs, kurā bija izveidota sistēma no bērnu komandas līdz pat pieaugušo līmenim. Tagad tam pielikts punkts. Latvijā mums nav tik daudz naudas, lai katrā lielā pilsētā uzturētu laba līmeņa hokeja komandu, kā tas ir basketbolā. Lai izveidotu sistēmu, nepieciešams ieguldīt līdzekļus.
Olimpiāde ir labāko spēlētāju skate, kur varējām redzēt pasaules hokeja eliti. Droši vien arī tu skatījies ar profesionāļa aci un centies piefiksēt kādas jaunākās tendences hokeja taktikā.
Hokejs nemitīgi mainās, parādās jauni uzsvari. Piemēram, mūsdienās daudz ko izšķir spēle 2.periodā, kad ir pavisam cita spēle nekā 1. un 3.periodā. Jāņem vērā, ka 2.periodā tavai komandai ir tālais soliņš, tādēļ aizsargiem ir grūtāk nomainīties. Tādēļ visi cenšas otro periodu nospēlēt daudz agresīvāk, aktīvāk, lai maksimāli nokausētu pretinieka aizsargus, neizlaistu viņus no zonas. Jā, varbūt tev uzreiz neizdosies iemest vārtus, bet pretinieka aizsargi būs piekusuši, un 3.periodā viņus varēs vieglāk apspēlēt.
Olimpiādē varējām redzēt, ka Krievija bija vienīgā, kas spēlēja pasīvu 80.gadu hokeju. Aizsargi vienkārši stāvēja, vispār nepieslēdzās uzbrukumiem, laikam viņiem bija aizliegts to darīt. Tā nu uzbrukuma zonā trīs krievu uzbrucēji visu laiku spēlēja pret pieciem pretiniekiem.
Visu interviju ar Rīgas Dinamo galveno treneri Arti Ābolu lasiet 7.marta žurnālā Sestdiena!