Gandrīz vai pazīstama Latvijas lielveikalu tīkla zīmola reklāmas saukli nākamā izlases trenera norīkošanā bija izvēlējies Latvijas Hokeja federācijas prezidents (LHF) Kirovs Lipmans. Par savējiem — varēja izlobīt no Kirova atkāpes, kad viņš pēc Aleksandra Beļavska apstiprināšanas valstsvienības galvenā trenera amatā vēlreiz atkārtoja, cik precīzi savulaik trāpījis mērķī ar Oļega Znaroka iecelšanu par izlases treneri.
Beļavskis būs desmitais izlases treneris. Spēlējis Rīgas Dinamo un ilgu laiku pat Latvijas izlasē, tomēr trenera diplomu ieguvis Zviedrijā, kur patlaban arī dzīvo.
Beļavska dzimšanas vieta ir Baltkrievijā, Vitebskas apgabala Dribinas ciematā, taču par savu dzimteni viņš uzskata Latviju. "Mani vecāki tajā laikā jau strādāja Rīgā. Es piedzimu tēva dzimtenē, jo vecāki bija aizbraukuši uz Baltkrieviju palīdzēt tēva mammai, bet no trīs mēnešu vecuma dzīvoju Rīgā." Tāpēc arī savā pirmajā runā pēc apstiprināšanas Latvijas izlases galvenā trenera amatā Beļavskis iesākumā centās atsvaidzināt latviešu valodas zināšanas, bet pēc tam krieviski norādīja uz savas valsts izlases vadīšanu, kas vienmēr esot pagodinoši. "Latvijā es pavadīju lielāko daļu savas dzīves. Te es sāku spēlēt hokeju, tāpēc man ir vēlme izveidot patiešām labu nacionālo izlasi."
Visas karjeras laikā Saša ar vienu izņēmumu palika uzticīgs diviem klubiem. Padomju laika periodā viņš spēlēja Rīgas Dinamo, bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pārcēlās uz Umeo Bjorkloven. Neilgu laiciņu viņš pabija arī Zviedrijas klubā Vastra Frolunda. Pirms aizbraukšanas uz Zviedriju piedāvājumu izteikusi arī Maskavas Spartak komanda. "Es izvēlējos stabilitāti. Bērni auga, sāka apmeklēt skolu, un es nevēlējos mainīt vidi, lai viņiem nebūtu stresa situācijas. Tagad domāju, ka varbūt tomēr būtu vajadzējis pamēģināt spēkus kaut kur citur, bet nu jau ir par vēlu par šo tēmu runāt."
Jau astoņpadsmit gadu vecumā Aleksandrs apprecējās ar Svetlanu, ar kuru joprojām ir kopā. Kad abi sarunājas pa telefonu, Saša beigās vienmēr nosaka: "Skūpstu!"
Beļavski kopš 1991.gada dzīvo aiz Polārā loka Zviedrijas ziemeļu pilsētiņā Umeo. Ziemā gandrīz visu laiku ir tumsa, tāpēc daudzi iedzīvotāji mokās ar depresiju. "Nav viegli, it sevišķi, kad no rītiem jāceļas. Ejot gulēt, ir tumsa, no rīta atkal tas pats. Kad spēlēju, to vēl tā neizjutu. Vasarā gan atkal visu laiku ārā ir gaišs." Visticamāk, Umeo arī palikšot Beļavsku mājas. Sievai tur ir darbs, meitas gan jau uzsākušas pastāvīgu dzīvi — vecākā Olga strādā Itālijā, bet jaunākā Jeļena — citviet Zviedrijā. "Pensijā, laiku īsinot pie kamīna, varbūt dzīve Umeo nemaz tik garlaicīga neliksies."
Beļavska kandidatūras apspriešanas laikā LHF valdes locekļi nav runājuši par konkrētiem nākotnē risināmiem uzdevumiem.
Kā spēlētājs Beļavskis 1997.gadā Somijā pasaules čempionātā izcīnīja 7. vietu, pēc tam 2004.gadā Prāgā, strādājot Lindstrēma trenera korpusā, šo panākumu izdevās atkārtot. Augstāk Latvijas izlase PČ nav bijusi. Vēl vienu reizi, 2009.gadā Bernē, Oļega Znaroka vadībā valstsvienība ieņēma 7.vietu. Varbūt jāizvirza mērķis iekļūt sešniekā? "Oi, piekrītu, ka tā būtu ļoti laba vieta! Uz vietas gan nekas nestāv — progresē visas komandas, taču, manuprāt, mūsu spēlētājiem pietiek meistarības, lai izcīnītu sesto vietu. Esmu jau izpētījis pretiniekus grupā nākamā gada pasaules čempionātā. Iekļūt sešniekā ir pa spēkam."
Visu rakstu par Aleksandru Beļavski lasiet žurnāla Sestdiena 18.- 24. jūlija numurā.